Nu jau pagājušš gada nogalē “Dzirksteles” aicinājumam rakstīt vēstules ar virsrakstu “Es tevi gaidu” atsaucās vēl divi autori, lai stāstītu par izjūtām, kas spēj sabangot cilvēka dvēseli arī pēc vairākiem gadiem.
Nu jau pagājušš gada nogalē “Dzirksteles” aicinājumam rakstīt vēstules ar virsrakstu “Es tevi gaidu” atsaucās vēl divi autori, lai stāstītu par izjūtām, kas spēj sabangot cilvēka dvēseli arī pēc vairākiem gadiem, jo mums katram ir bijuši brīži, kad neesam pateikuši īstos vārdus, neesam noklusējuši to, ko vajadzēja noklusēt. Kāda vēstules autore dalās izjūtās, kas visvairāk ir saistītas ar Ziemassvētku un jaunā gada gaidīšanas laiku, tāpēc šoreiz iepazīstinām ar divām pagājušā gada pēdējās dienās saņemtajām vēstulēm.
Satiku, lai pazaudētu
Laiks kā upe nemitīgi traucās uz priekšu. Neko par tevi nezināju, līdz tālajos septiņdesmitajos gados, iznākot no Gulbenes maizes ceptuves, es atkal satiku tevi. Satiku, lai šoreiz tevi pazaudētu uz visiem laikiem. Īso ceļa gabaliņu līdz Brīvības un Bērzu ielas sazarojumam abi gājām vairāk klusēdami nekā runādami. Varbūt abi domādami vienu un to pašu domu. Rūgts kamols iestrēdza kaklā, acis piepildījās asarām. Tā arī šķiroties nepateicu, ka nekad neviens nespēs man aizēnot tavu tēlu, lai cik labs viņš arī censtos būt. Arī šodien, rakstot šīs rindiņas, nezinu, vai tas, ko zinām mēs abi vien, sasniegs īsto mērķi. Un tomēr cerība mirst pēdējā.
Gaidīju svētkus un sniegu
Es gaidīju Ziemassvētku un jaunā gada atnākšanu. Gaidīju baltu un tīru sniegu. Esmu to sagaidījusi, jo šorīt pa radio teica, ka Gulbenē sniega sega biezāka nekā citur Latvijā.
Vēroju, kā pārvēršas mūsu veikalu skatlogi un pilsēta svētku noskaņās. Iezaigojoties skatlogiem, arī cilvēku sirdis atplauka un sāka ieklausīties svētku gaidās. Pirmā lielā egle pie kultūras nama sākumā stāvēja zaļa un klusa, bet tad pēkšņi tā pārmeta sev pāri zelta jostas saules krāsā, lai mirdzētu.
Svētki, ko gaidīju, atnāca ar dziesmām. Ar vīru kora “Silvicolla” dziedāto “Mantojumu” par senču koptām birztalām, mežiem un laukiem, kas kopjami, lai neaizaugtu. Ar mūzikas skolas zēnu kora melodijām, kas atgādina, ka viņi ir mūsu jaunā paaudze, mūsu vietnieki. Cik skaista ir mūsu pasaule ar dziesmām, svētkiem, bet galvenais – cilvēkiem. Ar apziņu, ka dziesmas spēj būt mūsu dvēseļu valoda. Gaidīju Ziemassvētkus! Vēlējos, lai Dievs tos dotu klusus, mierīgus, ar baltu sniegu un nelielu salu, ar tuviniekiem apkārt, ar vēlēšanos izjust kopāatrašanās laimi. Gaidīju jauno gadu, lai izjustu mieru pasaulē, veselību, labestību citam pret citu, lai pusnakts stundā ļautu nolīt zvaigžņu lietum. Nu esmu to sagaidījusi.
