Romāns turpinājumos 83. – Labi, visi šeit ir izvirtuši līdz galējai iespējai. Taču, cik saprotu, jūs arī sevi nepieskaitāt morāles spīdekļiem.
Romāns turpinājumos 83.
– Labi, visi šeit ir izvirtuši līdz galējai iespējai. Taču, cik saprotu, jūs arī sevi nepieskaitāt morāles spīdekļiem. Ko tādā gadījumā īsti gribat? – patiesā izbrīnā iepleta acis Olafs un pieliecās sievietei tuvāk.
– Iziet ārā pastaigāties, – rāmi attrauca Sanita un iesūca prāvu malku brendija no vīrieša glāzes.
Tieši tobrīd pie letes parādījās Imandra. Pārlaidusi skatu telpai, viņa uzsmaidīja Olafam. Tas tikko manāmi pamāja pretim.
– Nu, iesim vai nē, – neatlaidās Sanita.
– Lai nu paliek, – Olafs rāmi novilka. Taču Sanita salēcās kā dzelta.
– Protams, ar viņu tu vari, bet ar mani nē! Nu, pagaidi, mīlulīt, es tev parādīšu! Tu mani mūžam neaizmirsīsi, – viņa nošņāca un grasījās celties. Tomēr pēdējā mirklī Olafs paguva satvert sievieti aiz rokas.
– Pag, ne tik strauji, – viņš pasmaidīja savu valdzinošo smaidu. – Mēs taču varam vienoties. Man ir kas tāds, ko jums dievs nav devis. Jums ir kas tāds, kā man pietrūkst. Varbūt tiešām varam izlīdzēt viens otram.
– Nu, tā jau ir daudz labāk, – tikpat neviltotā sirsnībā atsmaidīja Sanita.
Nogaidījuši, kamēr Imandra iziet atpakaļ virtuvē, abi piecēlās un izgāja no telpas.
– Kurp dosimies? – jautāja Olafs, kad bija tikuši pagalmā.
– Ja jums nekas nav pretim, es ierosinu braukt uz manu valstību – muzeju, – attrauca Sanita.
Olafs piekrita, un viņi iekāpa Sanitas automašīnā. Iedūcās motors. Izgaismodams tuvējo māju koka sienas un aizmigušo logu rūtis, pelēkais “opelītis” nesteidzīgi izbrauca uz pagasta centra galvenās ielas. Pēc īsa brīža tas nogriezās smilšainā lauku ceļā, kas līkumoja starp pļavām un pusaugu priedītēm.
– Muzeja vadītājas labi dzīvo, – pavīpsnāja vīrietis, salonu pētīdams.
– Muzeja vadītājas dzīvotu daudz sliktāk, ja viņām nebūtu vīru, kuri gādā, – Sanita pasmīnēja.
– Es tomēr nesaprotu jūsu politiku, – patiesā izbrīnā iebilda Olafs. – Vai tiešām jūsu laulātais draugs ir tik naivs, ka nekā nezina par sievas gaitām?
– Zina, bet es arī par viņu šo to zinu, – attrauca Sanita mākslotā vienaldzībā.
– Vai juridiskā valodā to nesauc par šantāžu, – Olafs centās būt asprātīgs.
– Varbūt, bet mūsu gadījumā tas ir laulību līgums. Jurģis ir apņēmies mani uzturēt, kamēr es studēju. Lai tad nu arī pūlas. Cita labuma jau no viņa nav, – sieviete dzēlīgi pasmīnēja.
– Bet tas taču ir riebīgi, – saviebās Olafs. – Ne jau tāpēc ir izdomāts laulības līgums, lai viens laulātais otru izspiestu kā citronu.
– Jūs esat pārāk labsirdīgs. mūsdienās tā nekur tālu nevar tikt. Cilvēkus vieno vai nu mīlestība, vai aprēķins. Ar to pirmo Jurģim ir paknapāk, tad man vismaz jānodrošinās materiāli, – bezkaislīgi paskaidroja Sanita.
– Tādā gadījumā, ko jūs saprotat ar vārdu “mīlestība”? – Olafs bija patiesi ieinteresēts.
– Kaislību, mans draugs! Ugunīgu, bezaprēķina rīcību. ja tu mani mīli, tad tev ir jābūt gatavam kaut vai atvarā mesties manis dēļ. Es gribu zvaigznes, un mīļotajam cilvēkam tās ir jānones. Citādi vispār nav vērts, ka divi cilvēki satiekas un ir kopā, – gandrīz vai dusmīgi paskaidroja Sanita.
– tādu kaisli būs grūti atrast un, ja nu tomēr, tad šī dzirksts nesaglabāsies ilgi, – nogrozīja galvu Olafs.
– Redz, tāpēc ir izdomāti laulību līgumi, – atsmēja Sanita, strauji sagrieza stūri pa kreisi un paziņoja: – Esam atbraukuši.
sākumā Olafs nakts tumsā nespēja saskatīt neko vairāk kā vien kādas lielas ēkas siluetu, kās iezīmējās mašīnai kreisajā pusē. Labajā pusē bija neliels klajums, kura malā drūmi šalca vareni koki. Pamazām tomēr acis aprada, spējot saskatīt atsevišķu priekšmetu kontūras un pat takas, kas šķērsoja pagalmu. Laiks vēl bija silts un mikls, taču vairs nejuta spirgto ābolu un rūgteno salnas skarto dāliju smaržu. No visām pažobelēm nu pretim dvesa trūdošu lapu aromāts, vēstot par neizbēgamo ziemas tuvošanos..
