Pavasarī pie gulbeniešiem ciemojās Salacgrīvas pensionāri. 21.jūlijā mēs, Gulbenes seniori, bijām Salacgrīvā atbildes vizītē.
Pavasarī pie gulbeniešiem ciemojās Salacgrīvas pensionāri. 21.jūlijā mēs, Gulbenes seniori, bijām Salacgrīvā atbildes vizītē.
Brauciens bija diezgan ilgs – caur kaimiņpilsētu Smilteni, garām Valmierai, Limbažiem līdz automaģistrālei “Via Baltika”. Tur notiek vērienīgi būvdarbi, kuru dēļ braukšana abos virzienos daudzās vietās ir kavēta. Maģistrāle reizēm pietuvojas jūrai, te atkal attālinās. Maz ir autostāvvietu, kurās novietot automašīnas, lai pavadītu laiku pie jūras. Arī mēs nevaram aizbraukt līdz Salacgrīvai, netikušies ar jūru.
Vidzemes pludmale ir ļoti daudzveidīga, par to pārliecinājāmies, brienot pa smilšainajām kāpām pie Ainažiem, redzot varenos akmeņus, ko jūra izmetusi krastā kā apliecinājumu savam spēkam. Tobrīd jūra bija tik rāma, vienu pēc otra krastā vēla sudrabotus vilnīšus, kuri izjuka pie mūsu kājām un atkal nāca nākamie. Mūsu drosmīgākie braucēji metās jūras viļņu skavās.
Turpretī pie Vidzemes klintīm ir vairāku metru augsti sarkanā smilšakmens krasti. Tos gan jūra nežēlīgi drupina, laiku gaitā izskalojot pat alas, graužoties arvien dziļāk krastā (pat vairākas priedes tik tikko vēl ar nedaudzajām saknēm turas pretī ūdeņu spēkam).
Par cilvēku drošību šeit – pie Vidzemes klintīm – ir domāts. Gar klinšu malu ir koka sēta, brīdinoši uzraksti par bīstamību tuvoties krastam, jo var būt nobrukums. Kāpu aizvējā ierīkoti galdiņi, interesanti koka soliņi, telšu vietas. Šeit varētu uzkavēties, nesteigties, bet mēs esam gaidīti Salacgrīvā – pilsētā pie Salacas upes ietekas jūrā. Jau kopš mūsu izbraukšanas no Gulbenes salacgrīviete Erna Eversone ik pa brīdim telefoniski pārtaujāja, kur mēs atrodamies, un deva norādes, kas mums pa ceļam ir jāapskatās. Un nu bijām Salacgrīvas kultūras namā, lai tiktos ar pilsētas senioriem.
Pēc suvenīru apmaiņas pie kafijas tases ritēja sarunas par pensionāru aktivitātēm. Tās ir gan līdzīgas, gan atšķirīgas abu pilsētu senioriem, tā ir prasme izdzīvot arī tad, kad nevar sagaidīt nākamo pensijas dienu, kad inflācija pārsniedz indeksāciju, kad ir tik grūti lūgt kādam palīdzību…
Salacgrīvietes iepazīstināja ar savu pilsētu. Mēs izbrīnījāmies, ka šodien tik dziļos krastos mierīgi plūstoša Salaca pavasaru palu laikā pārplūdināja pat pilsētu.
Kādreiz tik vērienīgā zivsaimniecībā “Brīvais vilnis” vairs darba neesot, jo Baltijas jūrā zivju maz. Bijušie zvejas vīri esot spiesti meklēt sev darbu citur, pat ārzemēs. Taču pilsētas skolā joprojām klašu komplektu skaits nemainīgs, tātad nākotne Salacgrīvā ir cerīga.
Pensionāru priekšsēdētāja Dzidra Gīze bija mūsu turpmākais gids. Pa ceļam uz Ainažiem iegriezāmies Salacgrīvas Zvejnieku parkā. Te sakopti divi spēļu sporta laukumi, skaista estrāde. Visur redzama kārtība. Prognozē, ka 2006.gada vasarā šeit varētu notikt Latvijas senioru dziesmu dienas.
Ainažu jūrskolas muzejā skatījām kādreiz jau redzētos tik labi saglabātos eksponātus, pirmo burinieku modeļus, pirmās latviešu jūrskolas (dibināta 1846.gadā) mācību telpas. Muzeja vadītāja stāstīja par toreizējo jūrasbraucēju neatlaidīgo vēlmi dibināt skolu, par viņu alkām pēc izglītības, domu nodrošināt latviešiem savā zemē turīgu dzīvi.
Esam gandarīti un pateicīgi Salacgrīvas pensionāriem par mīļo, draudzīgo uzņemšanu, par sagādāto iespēju mums iepazīt Vidzemes jūrmalu, zvejnieku dzīvi.
Gaidīsim uz tikšanos salacgrīviešus atkal Gulbenē!
