Piektdien pārrados mājās pēc mēneša ilgas prombūtnes. Biju tālu. Latvijā to mēdz dēvēt par Laimes zemi. Ne velti dabūt vīzu uz šo valsti ir tik neiedomājami grūti.
Piektdien pārrados mājās pēc mēneša ilgas prombūtnes. Biju tālu. Latvijā to mēdz dēvēt par Laimes zemi. Ne velti dabūt vīzu uz šo valsti ir tik neiedomājami grūti. Pārāk daudz cilvēku no Latvijas izvēlas turp doties uz palikšanu, kļūstot par nelegāliem imigrantiem, piekrītot fiktīvām laulībām. Biju Amerikā, pašos Amerikas rietumos. Tuvu jo tuvu Klusajam okeānam.
Es nezinu, vai kādu valsti uz šīs pasaules tiešām varētu nosaukt par Laimes zemi. Ilgi domāju, vai šo salīdzinājumu varētu piemērot šābrīža Amerikai. Cilvēki šobrīd tur sadalījušies divās frontēs – vienos (Amerikas vidienē dzīvojošos un ticīgos), kas atbalsta Buša valdību un politiku, un brīvdomātājos vai ļoti labu izglītību guvušajos – tajos, kas vēlas drošību sev un pārējai pasaulei, kurus uztrauc nebeidzamā cīņa pret terorismu un patiesajiem mērķiem Irākā, kas ar skepsi un aizdomām vērtē Buša politiku un intereses Austrumos. Ir cilvēki, kas Amerikas karogu pie mājas tur piekārtu katru dienu un to izkar arī pie automašīnām. Un ir tādi, kas, Amerikas himnai skanot, roku uz sirds vairs neliek, jo vienkārši neuzticas valdībai un nav droši par valsts rītdienu. Arī tur cilvēkiem ir problēmas, tomēr tur pat ar vēzi slims cilvēks smaida. Un viņš ir simtprocentīgi pārliecināts, ka ārsta izrakstītā diētas recepte palīdzēs.
Es Ameriku dēvētu par stabila materiālā nodrošinājuma zemi. Un ko dara materiālā stabilitāte? Tā pārveido cilvēkus. Tieši cilvēki un viņu attieksme man ļāva saprast, ka es esmu pilnīgi svešā zemē. Sākumā nodomāju, vai tiešām svešam cilvēkam var tā smaidīt un vai var būt tik atvērts, uzrunājot nepazīstamo, nepiederošo? Jā, var. Vai var tā nesteigties, neiedzīt sevi stresā, izmisumā? Var. Vai var mierīgi izbaudīt darbdienu? Var. Vai var automašīnas bāku pieliet ar degvielu pilnu par 20 dolāriem? Var. Vai var braukt pa spēcīgas autosatiksmes lielceļiem un justies drošs? Var. Vai var ielās iziet nesaposies pēc pēdējā modes kliedziena un justies brīvi? Var, jo tur cilvēku nevērtē pēc ārējā skaistuma, apģērba un auguma.
Braucot mājās, jau “Uzbekistan Airways” lidmašīnā sapratu, ka atgriežos. Iekāpjot tajā, skanēja Serjogas dziesma “Bumer” – tik dzirdēta un smieklīga. Krievu sievas cīnījās pēc vietas lidmašīnā, jo, redz, viņas gribot sēdēt blakus. Un amerikāņi pārkārtojās savās sēdvietās tā, lai tantes būtu apmierinātas un vismaz deviņu stundu ilgajā lidojumā laimīgas. Un viņi to darīja ar neliekuļotu smaidu.
Jā, mājas dāvā citas sajūtas. Tās dāvā kādu vārdos nepasakāmu piederību. Taču atgriešanās arī dāvā skumjas par to, ka nav šīs materiālās drošības, ka cilvēkos nav smaida, ka cilvēki skrien un neizbauda mirkli. Un tomēr – tās ir mājas.
