Rromāns turpinājumos. 86. Tā viena ir ikdienišķa un nesagādā nekādu prieku. Šajā pasaulē mājo darba rūpes, bērns un vīrs, kurš nesaista ne fiziski, ne garīgi.
Rromāns turpinājumos. 86.
Tā viena ir ikdienišķa un nesagādā nekādu prieku. Šajā pasaulē mājo darba rūpes, bērns un vīrs, kurš nesaista ne fiziski, ne garīgi. Tā otrā ir laimes zeme, kurā var ieiet vienīgi caur grēku. Vai varbūt nekādas laimes zemes vispār nebija, un Sanitu darīja laimīgu pati apziņa, ka grēko? Ko un kam viņa gribēja tā pierādīt, kam vēlējās iespītēt?
– Celsimies arī, – piekrita Olafs, pūlēdamies tomēr izklausīties nožēlas pilns. Pēkšņi viņam bija iešāvies prātā, ka Imandra varbūt jau gaida.
Atpakaļ abi brauca klusēdami. Sanita bija drūma un likās šķetinām bezgalīgu domu pavedienu. Olafs izklaidīgi vēroja ceļu un ar vienu aci šķielēja uz sievieti. Viņu atkal bija pārņēmusi nepatika pret iedomīgo un nekaunīgo radījumu, kurš uzskatīja sevi par augstāko punktu uz šīs planētas. Taču vienlaikus vīrietis juta arī pamazām pieaugošas bailes. Viņš saprata, ka Sanita ir gatava darīt jebko, lai tikai panāktu savu un pakļautu…
Imandra Olafu tiešām jau gaidīja. vīrietis tikko bija pavēris durvis, kad viņa to jau pamanīja un aizvainotā tonī noprasīja: – Kur tu tik ilgi biji?
Patiesībā par to arī nebija ko brīnīties, jo pulkstenis jau rādīja krietni pāri diviem naktī. Zālē vairs nebija neviena apmeklētāja. Uz galdiņiem novietotie krēsli liecināja, ka nu te saimnieko apkopēja.
– Es? Iegāju pie viena drauga, paskatījāmies video. Tu domā, ka man ir baigais prieks te tupēt un blenzt, kā veči piedzeras? Parunāties jau nav ar ko, jo tikpat kā nevienu Laučos nepazīstu. Tu arī visu laiku esi aizņemta, – Olafs teica un uzsmaidīja tik sirsnīgi, ka sieviete sakaunējās.
– Atvaino, es laikam izrunājos mazliet aplam, – viņa vainīgi pietvīka un pieķēra vīrietim pie rokas. – Jā, aizmirsu pateikt. Es taču šovakar ielūdzu tevi pie sevis ciemos…
Tikai lielā pieredze mīlnieka gaitās atturēja Olafu no klajas pārsteiguma izrādīšanas. Šāds pavērsiens absolūti neietilpa viņa plānos. Taču tas solīja jaunas iespējas un tāpēc likās vilinošs. Tiesa, vīrietim ne visai patika, ka Imandra tik strauji pārņem iniciatīvu savās rokās. Tomēr nevarēja atteikt sievietei, kurai droši vien piederēja krietns žūksnis naudas, no kuras vismaz daļa ar laiku varēja nonākt Olafa kabatā.
– Nu, ko teiksi? Vai brauksim? – neatlaidās Imandra. Viņa joprojām karājās vīrietim elkonī un, laimīgi smaidīdama, skatījās viņam acīs.
– Nē, nu protams, vari atteikt, bet tas mani ļoti apbēdinās. Esmu beidzot nopirkusi vienu lietu, ko jau sen kāroju. Nu man gribas dalīties savā priekā ar kādu, kurš neskaudīs, bet pratīs no sirds priecāties līdz ar mani, – sieviete dudināja. Olafs viltīgi ieskatījās viņai acis un pasmaidīja.
– Lai notiek.
– Tad dod man savu roku. Es, tā teikt, tevi gabaliņu pavedīšu, – novidžināja Imandra, tad kā taisnodamās piebilda, – Nevar taču pieļaut, ka viesis mana uzņēmuma taupīgi izgaismotajā pagalmā nolauž kaklu.
Bārmene ar apkopēju zīmīgi saskatījās. Nogaidījušas, kamēr Imandra un Olafs iziet pagalmā, abas sabāza galvas kopā.
– Paskat, kā mūsējā atkal atplaukusi, – pavīpsnāja bārmene, dokumentus mapē ievietodama.
– Ka nu tik labi vien viss beidzas, – nogrozīja galvu apkopēja, apaļa sieviņa jau krietni gados. – Viņai tak bija romāns ar pagasta veča Kaspariņu. Diez vai šis pieļaus, ka kaut kāds plukata brūti no degungala noceļ.
