Lejasciema pagastam ir liela konkursu pieredze.
Lejasciema pagastam ir liela konkursu pieredze. Tam, kuram šķiet, ka konkurss tāds nieks vien ir, lai pavaicā pašvaldības vadītājam Dainim Švikam, ko tas nozīmē, un, dzirdot viņa stāstīto, nieks pārvērtīsies par neskaitāmu dokumentu, projektu, plānojumu un nolikumu kaudzi.
To sakot, domāju pagasta piedalīšanos Vidzemes zonas konkursā, kurā pagājušajā gadā Lejasciems kļuva par absolūto uzvarētāju. Katrs konkurss ir pieredzes un pārliecības skola, ka iespējams dzīvot, strādāt un pilnveidoties vēl labāk, šajā procesā iesaistot visus pagasta ļaudis. Lejasciemieši ir gandarīti par kopīgi paveikto. Viesi uz pagastu var braukt jebkurā laikā, jo vienmēr te ir skaisti un interesanti.
Sekmīgi īsteno attīstības programmu
Par pagasta nākotni liecina tā šodienas attīstība. Attīstības programma oficiālu apstiprinājumu guvusi pirms četriem gadiem, bet teritorijas plānojums – pirms diviem gadiem. Tagad par to realizāciju liecina dažādi projekti. Piemēram, pagasta bibliotēkas modernizācija, uzskatot, ka tas ir ceļš informācijas sabiedrības veidošanai laukos, radot pārliecību, ka pagasts veidojas kā konkurētspējīga vienība darba un intelektuālajā sfērā. Pārliecinošs piemērs ir arī pagasta pirmsskolas izglītības iestādes “Kamenīte” modernizācija. Par to liecina datori, printeris, faksa aparāts, kas nodrošina atbilstošus darba apstākļus iestādes darbiniekiem un veicina kvalitatīvāku mācību procesu iestādē. Un kur tad vēl atbilstoši pagasta teritorijas plānojumam veiktā Lejasciema kultūras nama rekonstrukcija, atpūtas vietas ierīkošana “Satekās”, logu un jumta nomaiņa Lejasciema vidusskolai, kā arī jaunu telpu iekārtošana Lejasciema pagasta padomes vajadzībām, kas uzskatāma par šāgada administratīvo prioritāti.
Divi gadi bijis pietiekams laiks, lai pagasts varētu lepoties ar trīs jauniem ceļiem, kas izbūvēti ar “Latvijas valsts mežu” palīdzību. Sekmīgi īstenojas investīciju politika. Piemēram, daļēji naturālo saimniecību pārstrukturizācijai Eiropas Savienības atbalstu cer saņemt sešas, standartu sasniegšanai – trīs, bet mežsaimniecības attīstībai un lauksaimniecības zemju apmežošanai – divas saimniecības. Ir daudz vēl citu projektu.
Drīzumā svinēs jurģus
D.Švika tāpat kā iepriekšējos gados ved pastaigā pa pagasta centru, kur viss – kompakti un pārskatāmi. Pa stāvajām koka kāpnēm uzkāpjam pagasta padomes telpās, bet kāpjot lejā, apliecinām: “Nav viegli, nav viegli, īpaši gados vecajiem cilvēkiem!” Šobrīd pagasta padomes telpas atrodas ēkā, kas celta pagājušā gadsimta sākumā. Tās tiek īrētas no privātpersonas, tāpēc neko mainīt nav iespējams, lai nokļūšanu pagasta padomē padarītu vieglāku vecākās paaudzes iedzīvotājiem un cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Ņemot vērā viņu vēlmi, kā arī novērtējot situāciju, pagasta padome jau drīzumā svinēs jurģus, pārceļoties uz vienu pirmsskolas izglītības iestādes korpusu.
“Ievērojot noteikumus, ierīkosim atsevišķu ieeju pagasta telpās, uzliksim jaunu jumta segumu, mainīsim logus,” stāsta D.Švika, kad stāvam pie nākamās pagasta padomes mājvietas, kurā šobrīd saimnieko 75 bērni un 13 pedagogi, kurus kopā satur bērnudārza vadītāja Sandra Brieže. 2004. un 2005.
gadā iestādi apmeklēja pilnīgi visi tikai pagastā dzīvojošie mazuļi, bet 2005. un 2006.gadā skaits procentuāli samazinājies par 15 procentiem. Tas nozīmē, ka uz Lejasciemu bērnus ved arī no citiem pagastiem, jo bērnudārzā ir logopēdiskā grupa.
Ne tikai pirmsskolas izglītības iestādes “Kamenīte” darbinieces ir piemērs, ka lejasciemieši labprāt papildina zināšanas dažādās augstskolās. To cītīgi dara arī citu pašvaldības iestāžu ļaudis.
Te esmu dzimis
“Lejasciemā mazā mājiņā blakus ambulancei, kur savulaik atradās slimnīca, esmu dzimis,” norāda pašvaldības vadītājs, kad piestājam pie pagasta medicīnas iestādes, kurā strādā ģimenes ārsts, viņa palīgs, zobārsts un viņa palīgs. Veselības aprūpes pakalpojumus iedzīvotāji saņem arī feldšeru vecmāšu punktā Sinolē. Pašvaldības atbalsts medicīniskajai aprūpei ir telpas, feldšera, divu sanitāru un zobārsta medicīnas māsas atalgojums. Pie ģimenes ārsta ir reģistrējušies 1750 cilvēki, kas ir 95 procenti no visiem iedzīvotājiem.
Diemžēl pagastā pirmajos sešos mēnešos piedzimis gandrīz divas reizes mazāk cilvēku nekā miruši, noslēgtas vienas laulības.
Pagastā atrodas arī SIA “Gulbenes aptieka” filiāle, kas izvietojusies ēkā, kuras īpašnieks ir Juris Putniņš. Saimnieks labiekārtojis mājas apkārtni, vienā tās daļā ierīkojot veikalu, bet otrajā stāvā – telpas, kuras varētu dēvēt par privāto viesnīcu. Tās pagaidām netiekot reklamētas, jo saimnieki te izmitinot savus viesus vai arī izlīdzoties kādam paziņam. Atliek piebilst, ka telpu iekārtojums atbilst ja ne četrām, tad piecām zvaigznēm gan. Arī pagasta vadībai nav jādomā, kur izmitināt viesus, jo saimnieki taču ir pašu pagasta cilvēki.
Uzņēmēji atbalsta aktivitātes
Lejasciems var lepoties ar sakoptu uzņēmējdarbības vidi un rūpīgu lauksaimniecībai noderīgo platību izmantojumu. Tā pagastā aizņem 23,5 procentus no kopējās platības un mērāma 7947,8 hektāros. Visvairāk pagastā audzē ziemājus, vasarājus un ilggadīgos zālājus. Pienu pārdod 49 saimniecības. Tās ir gan privātās personas, gan lielākie lauksaimniecības uzņēmēji SIA “Rainis”, zemnieku saimniecība “Jaunliepkāji”, zemnieku saimniecība “Silgali” un “Umari”. Arvien plašāk attīstās netradicionālā lauksaimniecība, tāpēc tad, kad jautājam par tās veidiem, minstināšanās izpaliek. Lejasciemieši sekmīgi tiek galā ar bitēm, zivju dīķiem un trušu audzēšanu, tiek kultivēti ārstniecības augi, ķirši, upenes, zemenes, augļu koki, izveidota stādu audzētava.
Par to liecina ciemošanās pie Jura un Ivetas Silakalniem, kas apjomīgās siltumnīcās audzē stādus, tomātus un gurķus un dara to ,neskumstot, ka dzīvesvieta atrodas tālu no pagasta centra, kas savukārt apgrūtina izaudzētās produkcijas pārdošanas iespējas. Ja vien cilvēks vēlas, viņš no katras sākotnēji it kā šķietamas bezizejas spēj saskatīt vismaz divas izejas. Rosoties siltumnīcās, saimniekiem atliek laiks veidot skaistu sētu, kas uz apkārtējo lauku zaļuma līdzinās ziedos slīgstošai salai, kurā netrūkst vietas ne lauka kamīnam, ne atpūtas vietai, ne pirtij, kas ierīkota ēkā, kurā savulaik mitinājušies mājlopi.
“Kāpēc turēt tukšu ēku, vajag tikai mazliet izdomas,” saka saimnieks, bet saimniece lepojas, ka no vienas kannas gumiem, pavasarī tos sadalot, izdevies veidot savdabīgu dzīvžogu.
Aktīvi ir ne tikai lauksaimnieki, bet arī citi uzņēmēji. Lielākais kokapstrādes uzņēmums, kas dibināts 1994.gada decembrī, ir SIA “Aiviko”. Tam ir plašs darbības profils – zāģētava, zāģbaļķu iepirkšana, zāģmateriālu eksports, kaltēšana un apstrāde, kā arī transporta pakalpojumi. Pārliecināmies, ka šī rajonā ir viena no šādām ražotnēm, kur valda vislielākā kārtība. Uzņēmums atbalsta arī pagasta aktivitātes.
Ar kokapstrādi un zāģmateriālu ražošanu nodarbojas arī SIA “L – Lata”, kam ir divas ražotnes. Viena atrodas Lejasciemā un Beļavas pagasta “Torņakalnā”. Produkciju uzņēmumā gatavo uz lentzāģiem. Vienā mēnesī saražo 500 kubikmetrus gatavās produkcijas, ko pārdod Vācijā, Dānijā, Anglijā, Japānā, Norvēģijā, kā arī vietējā tirgū.
Viss tikai pašu priekam
Lejasciemam ir raksturīga pilsētas tipa apbūve, ko raksturo paralēli izveidoti ielu kvartāli. Smilšu ielas, pa kuru braucot iespējams nokļūt pie pagasta estrādes, 12.namā dzīvo un saimnieko Vija un Aldis Nuržas.
“Nāciet pagalmā un raugiet visu, ko vēlaties,” laipni aicina mājasmāte. Priecājamies par nelielo baseinu un pie tā augošo stumbra hortenziju, kas uzziedējusi pirmo reizi, par daudzkrāsu ziediem, kas sildās dobēs gar mājas sienām, par puķu dārzu, kur šobrīd smaržo lilijas, par nelielo saimnieces dobi. Tā mazdārziņu aiz šķūņa dēvē Vija, jo tajā viņa agri sējot zirņus, pupas un ziemā kārotus dārzeņus.
“Visiem augiem nezinu nosaukumus. Redzu, iepatīkas un viss. Ja labi aug, tad nepārstādu, ja niķojas, meklēju augam piemērotāku vietu,” stāsta saimniece, aicinot brīdi pakavēties pie kamīna, kura muti nelaiza ugunsliesmas, bet līdzīgi tām ziedus raisa podā audzētā koši sarkanā pelargonija.
Par to, ka atrodamies pie Lāsmas un Valērija Gabdulļinu privātmājas, liecina skaists uzraksts “Imantas 20”, bet zem tā – saimnieka uzvārds. Valērijs, vedot cauri pagalmam uz atpūtas telpu, ieminas, ka par augiem, puķēm un zāliena appļaušanu gādājot dēli Miks un Matīss, dzīvesbiedre un viņa māmuļa. Nekā lieka un sabiezināta, lai visiem pietiktu plašuma. Dobi pie ieejas mājā Lāsma atvēlējusi skujeņiem, to zaļumu papildinot ar samtenēm.
“Agrāk te auga rozes, bet tās es “izsautēju”. Ziemā, lai visiem būtu interesantāk, sataisīju dažādas figūras, kas kalpoja kā dekors un rožu sargātājs no sala, bet pārcentos. Mēs ar vīru esam aizņemti cilvēki, tāpēc mājas apkārtnes veidošanai daudz laika neatliek. Galvenais, lai ar visu iespējami ātrāk varētu tikt galā,” stāsta Lāsma.
Savukārt Valērijs ir gatavs skaidrot, kāda nozīme ir katram trenažierim, kas izvietoti atpūtas istabā blakus pirts un dušas telpai. Pēc nogurdinošās dienas, kas pamazām ieslīgst vakaram atvēlētajā diennakts daļā, saprotam, ka trenažieri ir noderīga lieta, bet tikai ne šobrīd mums. Lāsma ir Sporta akadēmijas absolvente un algota sporta metodiķe pagastā, tāpēc nebrīnāmies par viņas zināšanām šajos jautājumos, kā arī par sportisko ģimeni.
Litenes pagasts
Litenes pašvaldība šogad ir vienīgā, kur sakoptības konkursam nav pieteikta neviena lauku sēta.
“Aicinājām pieteikties, bet neviens neatsaucās,” paskaidro pašvaldības vadītājs Gunārs Ciglis. Tas nenozīmē, ka pagastā nav skaistu un sakoptu sētu, bet jāsaprot, ka to saimniekiem ir izvēles tiesības. Piespiešana kaut ko darīt ar varu tikai padarīs sliktākas saimnieka un pašvaldības attiecības.
Būtībā atzinīgi vērtējama arī vadītāja atklātā un neviltotā nostāja: ja reiz nepiesakās, tad nav jāvērtē, jo punktu ieguve, nobraucot tikai gar skaistas sētas piebraucamā ceļa galu un iztālēm saskatot, ka pagalmā, uz palodzēm un pie durvīm ir puķes, tomēr nav objektīva.
Pededzes upe, tās krastu dabīgajās pļavās augošie simtgadīgie ozoli, ainaviskas teritorijas – viss kopā tas veido Litenes vizītkarti, ko spilgtāku padara litenieši.
Ik vasaru pagasta padomes speciālisti izmanto atvaļinājumus, tāpēc telpās valda lielāks klusums nekā ierasts, tomēr sekretāre Anita Beļajeva bilst, ka tāpat gandrīz katru dienu esot sastopama, jo pagastnams cilvēkiem visos laikos bijusi tā vieta, kur pēc padoma lūkot, kur bēdu atstāt un palīdzību saņemt. Tā tas ir arī šodien.
Vajadzīga attīstības biedrība
Mēs jautājam – pašvaldības vadītājs atbild. Gluži kā pingponga spēle. Kā ar pagasta teritorijas plānojumu un attīstības programmu? Kādi projekti, investīcijas, kā darbojas sabiedriskās organizācijas, kādas sporta aktivitātes? Jautājums – atbilde. Ātri izdodas noskaidrot, ka projekti izstrādāti atbilstoši attīstības programmas prasībām, bet pašvaldības investīcijas piesaistītas tautas nama grīdas maiņai, pirmsskolas izglītības iestādes telpu siltināšanai un autobusa iegādei. Ekonomiskais pamatojums izstrādāts arī ūdenssaimniecības un kanalizācijas sistēmas sakārtošanai pagastā. Sadzīves un citu atkritumu savākšanai te izlīdzas ar traktoru. No lauku mājām uz izgāztuvi tos nogādā arī paši saimnieki. Tiem, kam tas nav iespējams, par traktora pakalpojumu maksā vienu latu.
“Pagastā darbojas pensionāri, Sarkanā Krusta nodaļa, citu sabiedrisko organizāciju nav,” saka G.Ciglis, piebilstot, ka pagastā vajadzētu izveidot attīstības biedrību, pēc pieredzes raugot Tirzas pašvaldībā.
Par sporta aktivitātēm atbildot Vitālijs Platais, īsts šo aktivitāšu patriots, tāpēc Pededzes līcī un sporta zālē notiekot volejbola un futbola sacensības, ģimeņu sporta spēles un citas sportiskas nodarbes.
Pansionātā vajadzīgs zobārsts
Paveram arī Litenes ambulances durvis un sasveicināmies ar bibliotēkas vadītāju, kas steidz lepoties ar datoru un jauno grāmatu klāstu. Ar medicīnisko aprūpi pagastā problēmu nav, tikai pie stomatologa kabineta dažkārt veidojoties pacientu rinda. Pašvaldības vadītājs bilst, ka zobārsts vajadzīgs arī specializētajā valsts aprūpes centrā “Litene”, bet kabinetam, lai tas būtu sertificēts, jābūt aprīkotam ar mūsdienīgu aparatūru, ko par dažiem desmitiem latu neiegādāties.
Būtu labi, ja kaut viens pagasts varētu vienu mēnesi iztikt bez dažādu sociālo pabalstu izmaksām, cik daudz naudas varētu ietaupīt, bet tāds brīnums šodienas pasaulē, kurā ir tik daudz materiāli nenodrošinātu cilvēku, iespējams tikai sapnī. Diemžēl Litene nav izņēmums sociālo pabalstu un citu pakalpojumu jomā, jo sociālā darba speciāliste strādā roku rokā ar pagasttiesas priekšsēdētāju.
Četras reizes gadā tiek izdota arī pagasta avīze 350 eksemplāru metienā, ir tapusi arī grāmata par Litenes vēsturi, kas gaida brīdi, kad to nodrukās tipogrāfijā.
Trīs – tā jau ir konkurence
Lai veidotos savstarpēja konkurence, ar vienu veikalu nepietiek, tāpēc Litenē ir trīs tirdzniecības uzņēmumi, jaunākais “Mini Vesko”, kas atrodas Litenes muižai savulaik piederošajā ēkā, strādā pirmo mēnesi.
“Iedzīvotāji ir tikai ieguvēji, jo, tiklīdz darbu sāka šis veikals, visos pārējos cenas palika zemākas,” secina G.Ciglis.
Pašvaldības vadītājs nolūkojis zemes platību netālu no Pededzes upes, kur kaut vai šogad varētu sākt veidoties jauns privāto māju rajons. Diemžēl – nav vairs agrākās būvēšanās kāres. Kāpēc tā, komentāri lieki, tiem, kas gribētu tikt pie savas mājas, nav līdzekļu, savukārt, kam ir nauda, māja jau uzcelta. Tā nu stāv apbūvei atvēlētais gabals un gaida labākus laikus.
Pašiem ir sava Sibīrija
Tā par vietu pie Pededzes saka ne tikai litenieši, kur upe no siekstām izveidojusi tādu šķēršļu joslu, ka pašai vajadzējis mainīt gultni. Daudzi uz šejieni brauc kopā ar bērniem, jo seklais ūdens karstajā laikā ir īsta paradīze bērniem. Arī pieaugušie te rod sev piemērotu peldēšanās vietu. Krastā izvietoti vareni bluķi, kas vienlīdz labi kalpo gan sēdēšanai, gan galda funkciju veikšanai. Tiem, kas nevēlas veldzēties Pededzes ūdeņos, var atpūsties krastā un vērot ziedošās dabiskās pļavas.
Litene nav iedomājama bez zemnieku saimniecības “Sopuļi” sējumu laukiem. Saimniecībā lielāko lauku darbu sezonā nodarbināti septiņi strādnieki, pārējā laikā – trīs. Tiek audzētas dažādas graudaugu kultūras, arī griķi, kurus realizē akciju sabiedrībā “Rīgas dzirnavnieks”.
Pa ceļam uz Jurija Prokofjeva meža dzīvnieku dārzu 500 hektāru platībā uzlūkojam Litenes virsnieku nometnes vietu, ko skatīt braucot daudz ekskursantu. Dārza īpašnieku nesastopam, bet, zinot, ka viņš nav aizliedzis iebraukt mežā, vizināmies pa meža ceļu un iztēlojamies staltbriežus, stirnas, aļņus, meža cūkas un citus zvērus. Iespējams, ja vairākas stundas tupētu skatu torņos, izdotos arī kaut ko ieraudzīt. Tā arī gandrīz notiek, jo, pamatnei zem mikroautobusa riepām kļūstot staignākai, iestiegam. Visapkārt mežs, saules karstumā virmojošs gaiss, dunduru kodieni.
Mūs no garākas pastaigas pa mežu izglābj Litenes mežniecības mežziņa Jāņa Neilanda džips. Nesteidzīgi pārvietojoties pa meža ceļu, uzzinām, ka J.Prokofjevs izveidojis nelielu aploku mazajiem zvēriņiem, ko pametuši viņu vecāki, ka medīt te braukuši zviedri, vācieši un dāņi, bet lielākā problēma – malumednieki.
