Romāns turpinājumos. 88. Tuvojoties mājai, iedegās abpus durvīm nostiprinātās lampas. Imandra nesteidzīgi sameklēja somiņā atslēgas.
Romāns turpinājumos. 88.
Tuvojoties mājai, iedegās abpus durvīm nostiprinātās lampas. Imandra nesteidzīgi sameklēja somiņā atslēgas. Pēc mirkļa abus apņēma pēc medus un jasmīniem smaržojoša, silta priekšnama tumsa. Imandra paklupa un viegli uzgrūdās Olafam. Pieturēdams viņu pie elkoņa, vīrietis juta, ka sieviete nevis mēģina atgūt līdzsvaru, bet cieši pieglaužas plecam…
Mirklis ieilga. Olafs zināja, ka Imandra vēlas maigumu. Tomēr pēc piedzīvojuma ar Sanitu viņš vairs nebija īsti drošs, vai pēc tā ilgojas arī pats. Atkal bija atgriezusies tik daudzreiz Rīgā izbaudītā pārsātinātības sajūta. Viņam bija sieva, mīļākā un pavedēja, taču ne pēc vienas no viņām Olafs tā īsti vairs netiecās. Sievietes, kuras neļāvās nomedīties, bet izgāja medībās pašas, nebija viņa gaumē.
Imandra joprojām gaidīja. Olafs neveikli sakustējās. Bija taču kaut kā jāiziet no situācijas. Turklāt Imandra varbūt varēja kļūt tā labā feja, kas ievērojami atvieglo viņa dzīvi. To apsvēris, vīrietis pieliecās. Viņa lūpas vispirms pieskārās sievietes rūgteni smaržojošajiem matiem, tad lēnām pārslīdēja vaigam un uzgūla lūpām.
– Vai, – izsaucās Imandra, it kā būtu ļoti pārsteigta par notikušo.
Noklikšķēja slēdzis. Koridorā iedegās gaisma. Sieviete saglauda matus un plaši atvēra durvis uz viesistabu.
– Lūdzu, ienāc manā “alā”, – viņa aicināja un vēlīgi pasmaidīja.
Istabā valdīja tāda pati pārdomāta kārtība kā pagalmā. Sienas izlīmētas zīdaini vizošām, pelēkbaltām tapetēm. Sniegbalti iekaramie griesti. Uz lakotās dēļu grīdas pūkains paklājs, kurā kājas iegrimst līdz potītēm. Gar vienu sienu novietota gaiša koka sekcija ar pārdesmit grezni iesietām grāmatām un veselu gūzmu krāšņu un dārgu nieku.
– Tu skaisti dzīvo, Olafs atkal paslavēja, pētīdams sudraboti mirdzošo svečturi uz avīžu galdiņa.
– Tas viss ir mantojums no mana vīra, – paskaidroja Imandra, plašu žestu norādīdama uz telpā esošajām lietām.
– Kas bija tavs vīrs? – Olafs painteresējās, joprojām ar grūtībām izrunādams “jūs” vietā “tu”.
– Vienkārši bagāts cilvēks, kurš ātri nomira, – nevērīgi attrauca Imandra.
– Bagāti cilvēki nemaz tik vienkārši nemirst, – pavīpsnāja Olafs. Viņam nepatika vienaldzība, ar kādu Imandra runā par savu bijušo laulāto draugu.
– Viņš bija ne tikai bagāts, bet arī vecs, – attrauca Imandra, televīzijas programmu šķirstīdama.
– Ā, mūsdienu “Salna pavasarī” variants, – izsaucās Olafs, mēģinādams būt asprātīgs.
– Tieši tā,- atcirta Imandra. – Ja atļausi, es pagatavošu kafiju,- viņa piebilda un izgāja koridorā.
Laiku īsinādams, Olafs sāka pētīt sekcijā izvietotos priekšmetus. Lielum lielais vairums no tiem bija kristāla trauki. To slīpētās šķautnes lampas gaismā varavīkšņaini mirdzēja. Kā rožaini sapņi vāzēm, bļodām un saldumu traukiem līdzās snauda tāljūru koraļļi un gliemežnīcas. Ekspozīciju saraibināja lielāki un mazāki krāsaina stikla dzīvnieciņi. Šur tur mētājās pa kādam sausam ziedam, kas laikam gan plauktā bija nokļuvis bez īpaša nodoma.
“Cik bezpersoniski,” Olafam iešāvās prātā. Pirmās iepazīšanās skurbums bija pāri, uz laiku dodams vietu veselajam saprātam. Tas atgādināja Kārļa stāstīto par to, ka Imandra, tikko septiņpadsmit gadu veca, apprecējusies ar ļoti izdarīgu kolhoza sagādnieku pēc tautības ebreju. Šis cilvēks bijis par sievu gadus trīsdesmit vecāks un aizgājis aizsaulē, atstādams jaunajai atraitnei prāvu kapitālu. Vēl Kārlis bija teicis, ka Imandra maina puišus kā cimdus un bez aprēķina nedara neko. Kāds varēja būt šīs sievietes aprēķins attiecībā uz Olafu?
Nonākot pie grāmatām atvēlētā plaukta, Olafam acis iegailējās ziņkārē. Dažās fotogrāfijās te bija fiksēti mirkļi no Imandras dzīves. No vienas pretim vērās pati Imandra. Nopietni sejas vaibsti, cieši sakniebtas lūpas, tiešs, mazliet aizvainots skatiens. Otrā fotogrāfijā sieviete bija redzama, jūrā līdz ceļiem iebridusi un mazuli rokās. Imandra smējās. Spožajā saulē acis samiedzis, mazulis gavilēja. Plati atvērtajā mutītē varēja saskatīt divus zobiņus. Trešajā fotouzņēmumā Imandra bija redzama kopā ar izskatīgu jaunu vīrieti.
– Pēti manu fotokolekciju,-pasmējās Imandra, kas bija neredzami ienākusi istabā un nu sēdēja Olafam līdzās.
– Interesanti taču,- atteica Olafs un juta, ka sirdī mostas greizsirdība, Imandru ar svešu vīrieti kopā redzot.
– Man nepatīk fotografēties, tāpēc nevaru parādīt biezus albumus. Tā šur tur šis tas pa kastītēm samests. Tās bildes, ko te redzi, man ir pašas mīļākās, – paskaidroja sieviete.
– Tā – ā, – vīrietis daudznozīmīgi pamāja.
– Protams. Bet tas nav tas, ko tu domā. Jaukais bērnelis Jūrmalā ir mans mīļais krustdēliņš Harijs, -paskaidroja Imandra.
– Un tas vīrietis?- Olafam neviļus izspruka.
– Arī tas ir Harijs. Tikai gadus sešpadsmit vēlāk. Glīts, vai ne, -pasmaidīja Imandra. Viņai gluži labi patika greizsirdība, kas jautās Olafa balsī.
