Gandrīz divas nedēļas vecais vīrs bija cieties, cītīgi dzēris sievas ieteikto ampicilīnu un cerējis, ka reiz taču kāss mitēsies un būs miers.
90.
Gandrīz divas nedēļas vecais vīrs bija cieties, cītīgi dzēris sievas ieteikto ampicilīnu un cerējis, ka reiz taču kāss mitēsies un būs miers. Tomēr nekā. Klepus tikai pieņēmās spēkā, līdz kādu dienu Jāzeps juta – it kā spēcīga roka sāk spiest krūtis, tiekdamās aizžņaugt rīkli un atstāt viņu pavisam bez elpas. Vājinieku izmeklējusi, pagasta ambulances ārste galvu vien grozīja un teica, ka viņai gan labāk patiktu, ja “Pabērzu” saimnieks brauktu uz slimnīcu, kur daudz vieglāk nodrošināt tādu aprūpi, kāda plaušu karsoņa gadījumā nepieciešama. Taču Jāzeps, gultā nevarīgi atšļucis, kategoriski paziņoja:
Ja mirstu, tad tikai pats savās mājās!
Tas nu gan bija izteikts kā joks, tomēr balsī jautās izmisums. Pats jau saprata gluži labi, ka ar smiešanos un jokiem vien šoreiz cauri netiks.
Nevajag jau nu tūliņ domāt pašu ļaunāko. Ja cītīgi dzersi zāles un precīzi ievērosi visus manus priekšrakstus, varbūt viss vēl būs labi, – aizrādīja daktere, pasniedza Lonijai vairākas receptes un atvadījās.
Palicis viens, Jāzeps beidzot varēja ļauties savam izmisumam. Nē, raudāt viņš neraudāja. Gulēja, lēnām grozīja galvu no vieniem sāniem uz otriem un klusītēm svilpoja, it kā visu slikto no sevis tā ārā izpūst gribēdams. Gaiss istabā bija sasmacis un joprojām oda pēc zālēm, taču Jāzeps to nejuta. Viņam nebija ne spēka, ne vēlēšanās pastiept roku un paņemta jaunākās avīzes, kas bija noliktas uz ķeblīša turpat pie gultas. Viss ķermenis likās kā smaga, karsta svina pieliets. Vienīgi domas šis smagums neskāra. Tās rosījās kā vienmēr, taču, lai kurp skrēja, galā atgriezās pie slimības. Tāpēc Jāzeps bija patiesi priecīga, izdzirdis aiz sienas rīkojamies dēlu.
Margot, – viņš pasauca. Pēc brīža durvīs parādījās jaunā vīrieša smaidošā seja.
Tu mani sauci, tēt? – viņš klusītēm vaicāja, gatavs tūdaļ aiziet, ja gadījumā būtu pārkalausījies.
Jāzeps neatbildēja, tikai viegli pamāja ar galvu.
