Stāmerienas pagasta vārds vairumam valsts iedzīvotāju saistās ar romantisko Stāmerienas pili, bet tā nav vienīgais apskates objekts.
Stāmerienas pagasta vārds vairumam valsts iedzīvotāju saistās ar romantisko Stāmerienas pili, bet tā nav vienīgais apskates objekts. Faktiski Stāmerienu veido divas daļas. Stāmeriena, kas veidojusies ap muižu, un Vārgaļa, kas veidojies ap šaursliežu dzelzceļa staciju un dzirnavām.
Pagasta sakoptību sākam vērtēt no Kalnienas gala, kas arī savulaik bijis Kalnienas muižas centrs. Nosaukums Kalniena pilnībā atbilst tam, ko iespējams ieraudzīt – pakalni, ezeri, meži un lauki. Kalnienai pieder arī lielākais Gulbenes rajona ezers – Ludza ezers.
Pagasta padomes priekšsēdētājs Raitis Apalups mūs atkal sagaida pie lielā “Guldupju” akmens uz Litenes un Stāmerienas pagasta robežas. Šī ir tradicionāla pašvaldības vadītāja un komisijas satikšanās vieta jau vairākus gadus. Pa ceļam uz Kalnienu ļaujam skatienam kavēties pie laukaugu sējumiem un novērtējam pagasta ceļu gludumu. Tuvojoties Kalnienai, jau iztālēm pamanāma Starptautiskās praktiskās psiholoģijas augstskolas filiāle “Kampuss” – kādreizējā pirmsskolas izglītības iestādes vajadzībām celtā ēka, kas tā arī ne reizi nav saklausījusi bērnu čalas. Šodien, celtniekiem veicot būtiskas korekcijas padomju laika celtniecības projektā, ēka līdzinās pilij ar neskaitāmiem tornīšiem.
Dobe kā Latvijas kontūra
Kalnienas centrā atrodas Spulgas un Mārtiņa Upānu individuālā sēta “Dārzāji”, kurai pabraukt garām ir neiespējami, jo piesaista interesantas formas kokā iegriezts mājvārds. Mārtiņš vispirms aicina apstāties pie puķudobes, kas izveidota kā Latvijas kontūra, ko papildina dažādu krāsu rozes. Mēģinām noskaidrot, kura stādīta par godu Gulbenei vai vismaz Stāmerienai. Atzinīgi vērtējam sētas sakoptību, bet saimnieks interesējas par iespēju atbrīvoties no stiepļu pinuma žoga, aiz kura atrodas ūdenstornis. Noskaidrojis, ka žogs ir prasība, tikai nopūšas, jo iecere par torņa iepludināšanu kopējā ainavā ar to ir beigusies. Pēc pakavēšanās “Dārzājos” braucam garām Kalnienas līvānu tipa mājām un Kalnienas pamatskolas ēkai, ko par skolu vairs nenosaukt, jo tā savu darbību ir pārtraukusi. R.Apalups stāsta, ka skolas ēka pārdota izsolē. Par tās īpašnieku kļuvis Māris Dreijers. Interesējamies, vai tas ir tas pats Māris, kas saimnieko Jaungulbenes pilī. Tas pats vien esot, pašvaldības vadītājs palīdz rast skaidrību. Jaunais īpašnieks esot iecerējis arī Kalnienā attīstīt tūrismu. Lai viņam izdodas, galvenais, ka ēka netiek atdota postam.
Kad Kalnienā aplūkota estrāde, tautas nams, kafejnīca un daudzdzīvokļu mājas, seko pārbrauciens uz Stāmerienu. Lai gan kalnenieši pamazām kļūst draudzīgāki ar stāmereniešiem, tomēr vēl arvien gribas teikt, ka vienam pagastam ir divas atšķirīgas daļas.
Cīnās, kā var un prot
SIA “Zīlīte” ir Jāņa Lazdiņa un viņa mātes Ārijas bizness – tirdzniecība. 11 gadu laikā izdevies ne tikai veiksmīgi noturēties tirdzniecības nišā, bet atvērt jaukto preču veikalu arī Madonas rajonā.
Tikai dažu desmitu metru attālumā no tirdzniecības uzņēmuma atrodas ēka, kas pieredzējusi gan pagasta padomes darbību, gan kultūras dzīves aktualitātes, gan mūzikas klubam raksturīgo skaļumu. Tagad par ēkas saimnieku kļuvis Normunds Duļevskis, kas, saskatot nākotnē Stāmerienas ciešo saikni ar tūrismu, te iecerējis ierīkot viesu māju.
Pie Stāmerienas kapsētas nepiestājam, jo vērtējumam pietiek ar to, ko redzam caur automašīnas logu, kā vienmēr viss sakopts un slīgstošs ziedos.
Upes ielā 5 atrodas otra individuālā sēta, ko vērtējam. Saimniece Silvija Mikolaja mūs ir gaidījusi, lai vestu ekskursijā apkārt mājai, sacīdama skates laikā tik bieži dzirdētos vārdus, ka nekā īpaša jau te neesot. Ne jau vienmēr jāmeklē īpašais, ir jāpriecājas par to, ka skaistums arvien noteiktākiem soļiem ienāk sētās un vairs nav no tām aizraidāms.
“Arī šī sēta ir kā paradīze,” saka R.Apalups, un teiktais nav apstrīdams. Silvija, to dzirdēdama, piebilst, ka tad, ja cilvēks vēlas dzīvot skaisti, ir daudz jāstrādā. Viņai taisnība.
Netradicionāli pievēršas tūrismam
Vecstāmerienā ar netradicionālo lauksaimniecību, kam piedēvējams arī lauku tūrisms, ir saistīta SIA “Ilgas Vanagi” lauku māja “Vanagi”, kuras īpašnieks ir Pāvels Mežals no Valmieras. Pirmais iespaids – līdz maksimumam sakopts pagalms, dzīvojamās mājas un pirts apkārtne.
Īpašnieks stāv pagalma vidū un smaida, vērtēšanas komisijas sastāvā ieraugot dažas pazīstamas sejas. Pāvels stāsta, ka te par Eiropas Savienības līdzekļiem iekārtota viesu māja, kurā iespējams uzņemt desmit cilvēkus.
“Vairāk arī nevajag,” saka saimnieks. “Galvenokārt te brauc, lai izmantotu pirts māju, kur nelielas viesības iespējams sarīkot 20 cilvēkiem. Piektdienās, sestdienās un svētdienās, īpaši vasarā, te vienmēr ir daudz viesu.”
P.Mežals ir bijušais Valmieras “Lauktehnikas” priekšnieks, kas pēc tās likvidācijas izveidojis jaunu firmu, tāpēc atbraukt uz “Vanagiem” viņam iespējams tikai brīvajā laikā. Viņš stāsta, ka tapuši projekti dīķiem, iecerēts sakārtot arī plašās saimniecības ēkas.
Ciemojamies arī Gaidas un Gunāra Vīksniņu zemnieku saimniecībā “Gundegas”, kas pārsteidz ar tik daudz jaunumiem, ka uzdrošināmies pavaicāt, kad saimnieki to visu iespējuši paveikt.
“Tas ir meitas Evas nopelns. Viņa mums ir ainavu arhitekte,” lepojas Gaida, bet vaininiece, mammas uzslavu dzirdot, tikai smaida. Ziedi, dekoratīvie augi un dažādi veidojumi apdzīvojuši visu mājas apkārtni. Cauri pagalmā augošas ābeles lapotnei pamanām pagaidām vēl topošu atpūtas vietu. Gunārs skaidro, ka te būšot iespēja atpūsties, pasēdēt un padomāt, kā arī sanākt kopā visai ģimenei un draugiem. Kad esam pietiekami priecājušies par ziediem, Eva nes rādīt apjomīgu mapi, kurā cits pie cita sarindoti viņas gleznojumi un zīmējumi. Autore skaidro, ka bez tiem neiztikt, lai pēc tam varētu pievērsties datordizainam, ko viņa šobrīd apgūst, mācoties augstskolā.
Gribam zināt, cik daudz šajā saimniecībā vēl atlicis no lauksaimniecības, jo zinām, ka savulaik aplokā aiz saimniecības ēkas rukšķēja krietns cūku ganāmpulks, bet viens tuvais tīrums bija atvēlēts burkāniem. Gaida smaida. Lauksaimniecība esot samazināta līdz minimumam, jo nākotne saistoties ar kaut ko pavisam jaunu, proti, projektu izstrādi daiļdārzu veidošanai un labiekārtošanai.
Stāmerienā ir būts daudzkārt, bet vienmēr iespējams ieraudzīt kaut ko jaunu, skaistu un pārsteidzošu. Vieno klusa vēlēšanās, kaut šis pagasts būtu starp tiem, ko skatīt brauc tūristi no visām pasaules valstīm. Uz to mudina pati Stāmerienas daba. Protams, lai šī
vēlme piepildītos, pagastā vēl daudz darāmā, kas nesaistās tikai ar cilvēku labo gribu, bet finansiālajām iespējām.
Jaungulbenes pagasts
Jaungulbenes pagasts ir viens no trim, ko vada sieviete, un jāteic, tas Saulcerītei Indričevai padodas.
Vērtēšanas komisiju pagasta padomes priekšsēdētāja sagaida savā kabinetā, kurā iespējams nokļūt, kad ir iziets cauri šauram gaitenim, kura sienas rotā stendi ar neskaitāmām fotogrāfijām, kas stāsta par pagasta dzīves aktuālākajiem notikumiem.
Vispirms runājam par projektiem, kuru arī šajā pašvaldībā tāpat kā citās ir pietiekami. Tie saistīti ar ūdenssaimniecības sakārtošanu, pirmsskolas izglītības iestādes sakārtošanu un citu. Jaungulbenes pašvaldība ir starp septiņām Vidzemes reģiona pašvaldībām, kas uzvarējusi projektu konkursā par subsidēto darba vietu, kam finansējums paredzēts no Eiropas Savienības sociālā fonda līdzekļiem. Vairāki projekti ir saistīti ar SIA “Valpor” akmeņkaļu darbnīcu, kokapstrādes uzņēmumu SIA “Arnis”.
Skolēni darbojas kā pētnieki
Jaungulbene ir arī starp trim rajona pagastiem, kur atrodas vidusskola. Par tās aktivitātēm stāsta tās direktors Jānis Ļoļāns. Viņš lepojas, ka skolai izdevies realizēt projektu, kas saistīts ar Latvijas vēsturi. Rezultātā skolas rīcībā tagad ir 15 vērtīgas grāmatas par šo tēmu. Gulbīša vidusskolēni veic arī pētniecisku darbu. Būdami čakli dabas vērotāji, viņi apzina Ušura ezera krastos ligzdojošos putnus.
“Šī darbošanās noteikti kādam skolēnam rada interesi par bioloģiju, tāpēc katru gadu kāds audzēknis iestājas Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātē,” secina direktors, kurš daudzus gadus vada mācību iestādi, kas kultivē šaha un dambretes spēli, gadā rīko vismaz astoņus turnīrus, pulcē prāta spēļu fanus ne tikai no Gulbenes, bet arī citiem rajoniem. J.Ļoļāns pārliecinājies, ka Jaungulbenē ir daudz labu šahistu un dambretistu. Viena skolas audzēkne iekļuvusi Eiropas 12 labāko spēlētāju skaitā. Divus gadus pēc kārtas Gulbīša vidusskola atzīta par vienu no labākajām lauku skolām Latvijā.
Paši nopelna brīvpusdienas
No pagasta padomes kājām dodamies garām skolai uz Gulbīša kultūras namu, kur mūs gaida kultūras darba organizatore Astrīda Vilciņa, kā vienmēr runīga un atraktīva.
“Jūs tagad ejat pa taku, kur no vidusskolas uz kultūras namu izlaidumā dodas absolventi,” stāsta S.Indričeva, tādējādi iešanai piedodot citu noskaņu. Pirms tam viņa jau paspējusi pastāstīt, ka jau vairākus gadus pagasta skolas vecuma bērni vasarā strādā, lai nopelnītu brīvpusdienas. No 1. līdz 7.klasei 40 stundas nopelnīt brīvpusdienas bērniem palīdz viņu vecāki, bet no 7. līdz 12.klasei audzēkņi paši 20 dienas iesaistās pagasta centra sakopšanā, dienā strādājot četras stundas.
“Šogad pagastā izvietojām septiņus jaunus ziņojumu stendus,” ar it kā šķietamu sīkumu, tomēr tik nepieciešamu kopējās pagasta dzīves mehānisma sastāvdaļu lepojas pašvaldības vadītāja. Viens otrs no vērtēšanas komisijas dalībniekiem stendus aplūko ļoti rūpīgi, jo labs citur rasts piemērs allaž labi noder arī pašu mājās.
Kultūras nama pagalmā stāvot, uzzinām, ka pagasta kultūras pils jau šajā vasarā varēs lepoties ar jaunu jumta segumu un jauniem logiem. Šā mērķa īstenojumam pašvaldība ņēmusi aizdevumu bankā.
Tikai daži desmiti metru pašvaldību šķir no SIA “Arnis” ražotnes, ko vada uzņēmējs Vladimirs Ļisicins. Viņš stāsta, ka galvenā ražotne veidojoties Līgo pagastā. Jaungulbenē pārstrādājot apsi, strādnieki rosoties četrās maiņās. Lai nerastos problēmas, katras maiņas darbam piešķirta noteikta krāsa, kas atzīmēta uz zāģmateriālu pakām.
Zemnieks zina, kad jāceļas
Ar šiem vārdiem mūs sagaida zemnieku saimniecības “Krūmiņi” saimnieks Andris Krūmiņš, kad brīdi esam gaidījuši viņu iznākam pa namdurvīm. Saimniecībā ir 13 slaucamas govis, apsaimniekoti 120 hektāri lauksaimniecībā izmantojamās platības. Saimnieks labprāt platības palielinātu, bet pagastā vairs neesot brīvu zemju. Par spīti tam, ka piena ražotājām saimniecībām jāiztur bargas prasības, Andris nolēmis saimniecību paplašināt un pievērsties jaunlopu audzēšanai. Ir tapis projekts piena vada un piena dzesētāja ierīkošanai, līdz galam izbūvējama arī mūsdienīga mēslu krātuve. Saimnieks rēķina, ka par pārdoto pienu gadā ieņemot apmēram 10 000 latu, bet tā neesot peļņa, kas paliek vieglprātīgam tēriņam. Viss tiek laists apgrozībā.
“Dzīvot var, vismaz darbs nav jāmeklē. Arī nepieciešamo tehniku esmu sagādājis. Man ir arī divi algoti strādnieki – es pats un grāmatvede,” joko Andris, bet viņa dzīvesbiedre piebilst, ka viņai kā zemnieka sievai nekas cits neatliekot, kā klausīt saimnieku.
Savā mājā kā Dieva ausī
Iespējams, tā par savu māju ir gatavs sacīt ikviens. Arī “Siliešu” mājas saimniece Mudīte Briuna. “Silieši” ir skaista lauku māja, kas savulaik būvēta uzkalnā, lai pa tās logiem varētu ne tikai tālāk redzēt, bet arī labāk saklausīt, kā čalo mazā Liedes upīte.
Kārtējo reizi ievēroju, ka māju pirmie saimnieki turējuši godā iestādīt liepu, bērzu, kļavu vai ozolu, lai to zaru paēnā rakstītu savas dzimtas biogrāfiju. Tā ir arī “Siliešos”. Daži vecie koki nav spējuši izturēt brāzmainos vējus, tāpēc par tiem liecina tikai celmi, kam Mudīte radusi interesantu pielietojumu. No ārpuses celmus apliekot ar nelieliem laukakmeņiem, ko satur žogu režģis, vidu atvēlot ziediem, saimniece palīdzējusi tiem pārtapt par ziedošiem pakalniem gludajā zālienā.
Tāpat kā “Silieši” arī “Cinīši”, kas ir Daces un Aivara Dzeņu valstība, sakoptības konkursā pagastu pārstāv pirmo reizi. Dace stāsta, ka mājas iegādātas pirms četriem gadiem un šodien redzams tas, ko izdevies paveikt brīvajā laikā. Paveikts ir daudz. Vispirms izcirsti krūmi un sausie koki, pilnībā nojauktas vecās saimniecības ēkas, lai pagalmu padarītu maksimāli plašu.
“Cinīšu” lepnums ir varena būda vienam no diviem četrkājainajiem mājas sargiem un aka, kas arī tapusi no guļbaļķiem. Jokojam, ka ne tikai cilvēkam, bet pat sunim jābūt skaudīgam, tās uzlūkojot.
Kad brīdi esam kavējušies “Cinīšu” mājās, saimniece interesējas, kurp dosimies tālāk. “Tālāk – uz kapiem,” atbild pašvaldības vadītāja. Izklausās amizanti, tāpēc raisās smiekli. Uz kapiem patiešām braucam, to paredz vērtēšanas nolikums, lai pēc tam uzzinātu, kā šogad padevušās upenes saimniecībā “Kalnzari”, kas nodarbojas ar netradicionālo lauksaimniecību.
Par saimniecības izrādītāju piesakās Marts Indriķis Zunde, kas vēl pilns pirmsskolas vecuma bērnam raksturīgās romantikas. Viņš uzmetas par draugu Daukstu pagasta pašvaldības vadītājai Sandrai Duļbinskai un, paņēmis viņu pie rokas, stāsta, kurā upeņu krūmā ogas saldākas, ka tiek būvēts varens pagrabs, kurā vasarā nebūs karsti, ka siltumnīcā šogad labāk aug gurķi nekā tomāti. Ja ir tik runīgs gids kā Marts Indriķis, tad viņa vecmāmiņai nekas cits neatliek, kā noplātīt rokas, sakot, ka tāds viņš mums ir – sabiedrisks. Patiesībā sabiedriskums nav sliktākā cilvēka īpašība. Tā piemīt arī jaungulbeniešiem.
