Šajā piektdienā, 10.augustā, kolektīva vadītāji Iva un Kārlis Venti dosies uz Rīgu. Viņi saņēmuši ielūgumu no Rīgas domes priekšsēdētāja Aivara Aksenoka un viņa kundzes Ilzes piedalīties svinīgajā pieņemšanā.
Šajā piektdienā, 10.augustā, kolektīva vadītāji Iva un Kārlis Venti dosies uz Rīgu. Viņi saņēmuši ielūgumu no Rīgas domes priekšsēdētāja Aivara Aksenoka un viņa kundzes Ilzes piedalīties svinīgajā pieņemšanā.
Uz pieņemšanu aicināti visi vadītāji, kuru vadītie kolektīvi pārstāvēja Latviju “Eiropeādē”. A.Aksenoks viņiem pateiksies par līdzdalību.
Deju kopa “Ratiņš” šogad no 20. līdz 24.jūlijam desmito reizi piedalījās Eiropas tautu kultūras un mākslas festivālā “Eiropeāde”, kas notika Francijā, Kvimperas pilsētā, kas atrodas Bretaņas pussalā.
Festivālā Latviju pārstāvēja 13 deju kopas, kas festivāla atklāšanas un noslēguma koncertā uzstājās pirmās, jo pagājušajā gadā “Eiropeāde” notika Rīgā.
Atklāšanas koncertā latviešu kolektīvi dejoja horeogrāfa Ulda Žagatas veidoto deju “Es mācēju danci vest”, bet noslēguma koncertā – “Ratiņa” dibinātāja un mākslinieciskā vadītāja, horeogrāfa Kārļa Venta veidoto deju “Ačkups”. Izrādās, ka tā ir sena Malienas novada tautu deja, kas Vidzemē ir populāra. K.Vents uz šīs senās dejas pamata ir izveidojis mūsdienīgu un atraktīvu deju. Šī bija jau trešā reize, kad “Eiropeādē” latviešu dejotāji izpildīja deju, kuras horeogrāfiju veidojis K.Vents.
Kopš krāšņā jau 41.deju pasākuma ir pagājušas vairākas nedēļas, ļaujot nogulsnēties iespaidiem, tāpēc mūsu sarunu Iva un Kārlis Venti sāk ar visu izteicošu frāzi: “Tas bija labi organizēts pasākums, kas liecināja, ka festivāla rīkotāji ir daudz mācījušies no latviešiem, tomēr tādu organizētību un precizitāti, kāda pērn bija Rīgā, citur neesam redzējuši un izjutuši.”
Viņi steidz rādīt laikrakstu “Le Telegramme”, kur vienā no daudzajām lappusēm publicēts plašs raksts un foto arī par “Ratiņu”. Šo avīzi saņēmis katrs “Ratiņa” dejotājs.
Veido jauktu kolektīvu
Piedalīšanās “Eiropeādē” ir dārgs prieks, iespējams, šā un citu objektīvu iemeslu dēļ uz Franciju šoreiz brauca maz dejotāju no “Ratiņa” pamatsastāva. Kārlis joko, ka uz Franciju braucis “Ratiņa” karogs, bet Iva stāsta, ka braucienā uz Kvimperu devušies dejotāji no deju kopas “Apinītis”, bijušie dejotāji no deju kopas “Jāņabērni”, kas strādā un mācās Rīgā, dejotāji no Siguldas deju kopas “Vizbulīte”, kā arī tradicionāli – mūziķi no Madonas un divas Gulbenes Tautas lietišķās mākslas studijas “Sagša” dalībnieces Anita Vaska un Aija Krišjāne, kas pārstāvēja Latviju “Eiropeādes” forumā.
“Mums bija 8 puiši un 12 meitenes dejotājas. Dejas apvienotajā kolektīvā apguvām uz vietas, skolā, kurā bijām izmitināti. Ja iekļūts “Eiropeādes” kolektīvu skaitā, tad nevienam negribas atdot savu vietu kādam citam kolektīvam, bet palikt apritē. Mūsējie bija malači. Arī “Ratiņa” dejotāji nekurnēja, ka simtkārt bija jādejo viens un tas pats, ierādot dejas tiem, kas tās neprata,” stāsta Iva.
Kolektīvs sniedzis divus ielu koncertus uz kāda Kvimperas tilta un pilsētas galvenajā laukumā. Dejotāji guvuši lielu skatītāju atzinību. Ielu koncertos kopā ar “Ratiņu” uzstājušies arī draugi – dejotāji no Beļģijas.
“Aizbraucot uz “Eiropeādi”, nejūties svešinieks, jo tevi gandrīz visi jau pazīst. Tur nevienam nav jāstāsta, kas ir Latvija. Festivāla prezidents savulaik ciemojās Gulbenē, tāpēc mums atlika tikai parādīties, kad viņš jau zināja, no kuras Latvijas pilsētas esam ieradušies. Stāvēdams tribīnēs, viņš latviski mums sauca: “Liels paldies!”,” stāsta Iva. “Ratiņam” paziņas ir ne tikai Francijā, bet arī Šveicē un citur.
Gājienā dejo
un smaida
Ārkārtīgi krāšņs un ilgs bijis festivāla dalībnieku gājiens, ko vērojuši tūkstošiem skatītāju. Ik pa brīdim vajadzējis izdejot deju momentus, tāpēc Iva un Kārlis uzskata, ka gājiens bijis garāks. “Ratiņš” gājienā bijis 128. kolektīvs.
Laiks bijis silts, tomēr ne tik ļoti kā cerēts. Izrādās, ja gājiena dienā lītu lietus, tas nenotiktu. Arī tad, ja atklāšanas vai noslēguma koncertos līst, tos pārtrauc, lai nākamreiz atsāktos precīzi no tās vietas, kur beidzies. Tas esot “Eiropeādē” nerakstīts likums, ko ievēro tāpēc, lai no lietus neciestu krāšņie dejotāju tērpi, īpaši tie, kas darināti pašrocīgi no samta, vilnas un citiem audumiem, rotāti ar mežģīnēm, izšuvumiem, pērlēm un citu.
“Pilsēta, kurā notika festivāls, raksturojās ar šaurām un kalnainām ielām, ar mūriem un senatnei raksturīgo. Tā bija neredzēti skaista pilsēta, pārpilna ar ziediem. Visur mūs laipni uzņēma un sagaidīja, jo “Eiropeāde” ir atkalredzēšanās ar seniem un labiem draugiem,” stāsta Iva.
Apskata
14.gadsimta pilsētu
Francijā “Ratiņa” dalībniekiem bija iespējams būt arī 14.gadsimta pilsētā Lakruana. Bijusi sajūta, ka notikusi atgriešanās viduslaikos. Pat mazajos veikaliņos preces saiņotas dabīgos un senatnīgos materiālos. Nelielā zvejnieku pilsētiņā būt pie okeāna, meklējot tā krastā ūdens izskalotos gliemežvākus un pa akmeņiem ķerot krabjus. Soļi sperti arī uz galējā Rietumu raga, kur atrodas nacionālais parks.
“Man šī vieta atgādināja kadrus no filmas “Džeina Eira”. Klintis, niecīga zāle, kaķpēdiņas, jūtams ziemeļu tuvums. Lai tur nokļūtu, mērojām krietnu ceļa gabalu. Tikai tad, kad bijām visu izstaigājuši, uzzinājām, ka uz ragu kursē neliels vietējais autobuss,” piebilst Iva.
Mājupceļā skatīta arī sena pirātu pilsēta Sanmolou, kas, apjozta ar akmens mūri, šodien pārtapusi par viesnīcu un restorānu pilsētu ar milzīgu tūristu daudzumu. Sanmišelā dejotāji apmeklējuši klosteri, kas joprojām darbojas. Klostera ēku kompleksa pirmajos stāvos iekārtoti veikali, lai tādējādi gūtu peļņu un varētu to uzturēt kā apskates objektu, bet abatijā dzīvo 40 mūki. Pie klostera izveidots stāvlaukums tūristu autobusiem. Paisuma laikā to pārklāj ūdens, bet bēguma laikā – tūristu transportlīdzekļi.
Parīzei atvēlēto laiku katrs varējis izmantot pēc saviem ieskatiem. “Parīzē bijām jau trešo reizi, bet vienmēr iespējams ieraudzīt kaut ko jaunu. Mēdz teikt, ka Rīga ir mazā Parīze. Es šim salīdzinājumam nepievienojos, jo, manuprāt, Rīgai piemīt kaut kas tāds, ko neatrast nevienā citā pilsētā,” ir pārliecināti Iva un Kārlis.
Uz tikšanos Spānijā
Nākamajā gadā “Eiropeāde” notiks Spānijā. Uz turieni noteikti posīsies arī “Ratiņš”, lai pasaulei rādītu latviskās dejas stāju.
“Deja sākas ar stāju, ja tās nav, arī dejas nav. Var būt kustēšanās, bet tā nekādā gadījumā nav nosaucama par deju. Rietumnieki stājai pievērš maz uzmanības,” secina Kārlis.
“Toties, kas viņiem ir par tērpiem salīdzinājumā ar mūsējiem,” sajūsminās Iva. Viņa ievērojusi, ka liela daļa dejotāju no citām valstīm tā arī visu festivāla laiku staigājuši tautu tērpos.
“Citām tautām notiek tērpu pārmantošana. Kāda sieviete stāstīja, ka viņai tērps ir no 18.gadsimta. Mēs šīm tautām tērpu ziņā pagaidām netiekam līdzi,” atzīst Iva.
Jau rudenī, domājot par nākamā gada “Eiropeādi”, kopā pulcēsies horeogrāfi, piedāvājot jaunas un interesantas dejas, lai no tām kādu izvēlētos arī festivālam. Esmu pārliecināta, ka starp viņiem būs arī Kārlis Vents. Viņš pie vienas rokas paņems dzīvesbiedri Ivu, kas, izrādās, esot viņa veikuma visbargākā kritiķe, pie otras rokas – deju kopu “Ratiņš”, un dosies uz Spāniju, būdams pārliecināts, ka nekas nav patīkamāks par satikšanos ar draugiem un deju, kas visu spēj izteikt bez vārdiem.
