Romāns turpinājumos.92. – Vai kāds brīnums, ka savstarpējās attiecības vairs nav tādas kā agrāk, – jaunais vīrietis skaidroja, nezaudēdams pašsavaldību.
Romāns turpinājumos.92.
– Vai kāds brīnums, ka savstarpējās attiecības vairs nav tādas kā agrāk, – jaunais vīrietis skaidroja, nezaudēdams pašsavaldību.
Jāzeps spēji sakustējās un apcirtās ar seju pret runātāju.
– Kāpēc tu pārmet tikai man? – viņš izsaucās, dusmās piesarcis. Uz vājinieka pieres izspiedās mirdzošas sviedru lāsītes.
– Kāpēc tu domā, ka tikai tev? – Margots pašūpoja galvu, joprojām iecietīgi smaidīdams. – Tu taču redzi, – es dzīvoju tavas jaunās sievas mājās. Ja atceries, tad savulaik “Pabērzos” mita arī Vismants un Edmonds. Diemžēl nu viņus redz reti. Bet ne jau viņu vainas dēļ. Tu pats pēc šķiršanās no mātes visu laiku izturies tā, it kā mēs vairs nebūtu tavi bērni.
Jāzepam no brīnumiem un nevarīgām dusmām mute palika vaļā. Viņš labprāt būtu ko teicis, taču steigā nespēja atrast īstos vārdus.
– Jā, tēt, tieši tā, – neatlaidās Margots. – Padomā vien, cik reizes pēdējo gadu laikā tu mums esi pārmetis slinkumu. Bet tieši tikpat čakli vai slinki mēs bijām arī tad, kad tu vēl dzīvoji kopā ar māti. Vienkārši toreiz tu apzinājies, ka esam daļa no tevis. Nu viss ir pavisam citādi. Šķiroties un atkal precoties, tu esi zaudējis līdzsvaru. Turklāt jaunajā ģimenē tev nebūt neklājas tā, kā gribētos. Lai nevajadzētu klausīties savā sirdsapziņā un pārveidot pašam sevi, tu cīnies ar mūsu slinkumu un citām tikpat sliktām īpašībām.
Jāzepam uznāca spēcīgs klepus. Margots pacietīgi gaidīja, kamēr lēkme pāriet. Tad viņš pasniedza tēvam dzēriena krūzi un sakārtoja spilvenu.
– Pravietis atradies, – atdabūjis elpu, dusmīgi nošņāca tēvs. Margots tikai zīmīgi pavīpsnāja.
– Velti tu dusmojies par manu izvēli, – viņš teica un uzlika savu dzelteno, izdilušo roku uz tēva platās un nosvīdušās plaukstas. – Patiesībā man tevi izprast un pieņemt ir vieglāk nekā brāļiem, kuri Dievu neatzīst. Viņi pasauli dala vīros un sievās, tēvos un mātēs, dēlos un meitās, mīļākajos un mīļākajās. Man pastāv tikai cilvēki, kuri katrs meklē savu ceļu dzīvē. Ir jau labi, ja izdodas kā pa taisnu stīdziņu noiet attālumu no šūpuļa līdz kapam, taču tā notiek ārkārtīgi reti. Daudz biežāk gadās, ka cilvēks iet līkumu līkumiem, klupdams un krizdams, nereti pat novirzīdamies no pareizā ceļa. tu taču redzi: arī es maldos. Tomēr esmu laimīgs, jo jūtu – ar mani ir Dievs, – aizgrābtībā mirdzošām acīm nobeidza Margots.
Tēvs pagrieza galvu pret sienu un sāka pētīt zīmējumus uz tumšbrūnajām tapetēm. Divas tievas tumšbrūnas svītriņas gabaliņu tecēja līdzās, tad pavērās puslokā kā ābeļu zari. Starp tiem vairākas zeltītas stīdziņās savijās austrumnieciski graciozā pinumā. “Īsts paradīzes dārzs. Laikam, Margota pesteļos klausīdamies, pats būšu prātu izdzīvojis,” Jāzepam iešāvās prātā.
Tomēr nē, daļa taisnības jaunā vīrieša vārdos bija. Jāzepam daudzreiz bija licies, ka dzīvi diktē nevis veselais saprāts, bet kāda augstāka un no cilvēka gribas neatkarīga vara. Teiksim, viņa paša gadījumā. Ar ko gan Lonija bija labāka par Viju? Abas mazliet nevīžīgas un miesās izplūdušas, abas pārliecinātas, ka tieši viņas zina vienīgo absolūto patiesību. Mazliet līdzīgi pat abu sejas vaibsti un matu sasuka. Tā bija prātam neaptverama apmātība, kas lika atteikties no vienas un uz brīdi ar sirdi un dvēseli pieķerties otrai. Kad šī apmātība beidzās, Jāzepam kā migla nokrita no acīm.
