Beļavas pagasta pašvaldības vadītājs Kārlis Liše vērtēšanas komisiju sagaida pie pagastnama, sakot, ka vispirms izrunājami teorētiskie jautājumi, kam sekošot neliela apgaita pa pagasta centru, tad – brauciens pa maršrutu.
Beļavas pagasta pašvaldības vadītājs Kārlis Liše vērtēšanas komisiju sagaida pie pagastnama, sakot, ka vispirms izrunājami teorētiskie jautājumi, kam sekošot neliela apgaita pa pagasta centru, tad – brauciens pa maršrutu.
“Beļavā par prioritāti uzskatām uzņēmējdarbības attīstību,” sparīgi norāda priekšsēdētājs. Viņš nekautrējas atzīt, ka tiek pārstrādāta pagasta attīstības programma, lai to uzlabotu un aktualizētu, sākuma stadijā ir arī teritorijas plānojums. Šie ir divi ļoti nopietni katras pašvaldības uzdevumi, tāpēc kā pirmie iestrādāti pagastu vērtēšanas nolikumā.
K.Liše stāsta, ka septembrī sāks izstrādāt tehnisko pamatojumu ūdenssaimniecības un kanalizācijas sistēmas sakārtošanai pagastā. Beļavas pagasts ir tā pašvaldība, kuras teritorijā atrodas pilsētas sadzīves atkritumu izgāztuve. Diemžēl pagastam tā kļuvusi par strīdus ābolu ar SIA “Alba”. Tas nav nekas jauns, jo vairākkārt ir pierādījies, ka tad, ja kāds kādam paliek parādā, no domstarpībām neizbēgt.
Uzturēšana maksā naudu
Pašvaldības vadītājs bilst, ka pagastā aktīvākiem vajadzētu būt pensionāriem, arī sabiedrisko organizāciju neesot daudz, toties lepojas ar pagasta avīzi, kam pirmie divi numuri – krāsaini. Sakām, ka citādāk nevar būt, ja avīzes redaktore Ilona Vītola ir pagasta iedzīvotāja, turklāt cieši saistīta ar tipogrāfiju.
Kad iemalkota kafija, jo Beļavas vērtēšana “iekritusi” dienas rīta pusē, izstaigājam pašvaldības iestādes pagasta centrā. Klusa un bez bērniem skumja ir pirmsskolas izglītības iestāde “Zvaniņš”, jo vasarā tā nestrādā. To apmeklējot 29 bērni, iestāde dodot 15 darba vietas pagasta cilvēkiem.
“Tas ir galvenais, kāpēc neatsakāmies no bērnudārza, lai gan tā uzturēšana pašvaldībai izmaksā ļoti dārgi,” saka pašvaldības vadītājs, bet mēs prātojam, kā varētu atslogot Gulbenes pilsētas pirmsskolas izglītības iestādes, kas ir pārpildītas.
“Ekonomiski izdevīgāk ir kooperēties, piemēram, ar pirmsskolas izglītības iestādi Beļavā nekā pilnīgi no jauna būvēt vēl vienu pilsētā,” izsecinām.
Neiztrūkstošs apskates objekts ir kultūras nams un bibliotēka, bet tradicionāli joki sprēgā pie Leo Svempa “galvas”, uz kuru tagad ved bruģēta taka.
“Citas galvas rajonā sen nozagtas, bet “manējā” vēl stāv,” joko K.Liše.
Ciltstēvus ievedīs no Somijas
Beļavas pagasta vērtējums nebūtu pilnīgs, ja netiktu raudzīts, kā dzīvo un strādā zvērkopju ciematiņa ļaudis Letēs. Pirmajā brīdī šķiet, ka te gadu no gada nekas nemainās. Gaisā jūtama specifiskā smarža, kas norāda, kādi dzīvnieki mīt sprostos, izvietotos garās rindās, un, lai piedod zvērkopji, man tās atgādina koncentrācijas nometni. Šo iespaidu vēl vairāk paspilgtina torņi, kuros lapsu kopēji kāpj šo dzīvnieku pārošanās laikā. SIA “Gulbenes zvērsaimniecība” izpilddirektors Vasilijs Solovjovs mūs aicina doties nelielā ekskursijā, vispirms iesakot atvēsināties saldētavā, kur glabājas zivis. Ilgāk par dažām sekundēm neizturam un iespējami ātrāk atgriežamies saulē. Šobrīd saimniecībā nav direktora, jo nesen notikušās izmaiņas, iespējams, daudz ko mainīs arī tās turpmākajā darbībā. Uzzinām, ka šobrīd saimniecībā ir 10 000 kucēnu, bet 3000 sudrablapsu un polārlapsu veido dzīvnieku pamatsastāvu. Perspektīvā paredzēts paplašināt ejas starp sprostu rindām, lai modernizētu lapsu barošanu, barības dalīšanai izmantojot nelielu traktoru. No Somijas plānots ievest lapsu ciltstēvus, lai, krustojot ar vietējām sudrablapsu un polārlapsu mātēm, veidotu dzīvniekus, kas ir augumā lielāki. Tas nozīmē, ka arī ādas izmērs būs lielāks un pieprasītāks tirgū. Ieviesīs arī dzīvnieku mākslīgo pārošanu. Lieki skaidrot, ka ikviena modernizācija, arī tāda, kā zvērkopības saimniecībā, samazina strādātāju skaitu. Ja pirms vairākiem gadiem lapsu audzētavā bija nodarbināti 150 cilvēki, tad šodien šis skaits ir piecas reizes mazāks un, iespējams, saruks vēl.
Prasmīgi kopj dzīvžogus
Tiem, kas vēlas skatīt, kādi izskatās gadiem rūpīgi kopti dzīvžogi, iesaku aizbraukt uz Letēm. Tur tie ir tik glīti “nofrizēti” un tik biezi, ka pat tad, ja uzgulsies vieglākas svara kategorijas cilvēks, tiem nekas nenotiks. Tāds dzīvžogs ir arī pie Vasilija un Valentīnas Solovju individuālās mājas. Saimniece stāsta, ka apkārtni abi ar vīru kopjot vakaros, jo pa dienu atrodoties darbā. Mums visiem vislielāko izbrīnu rada milzīga sarkanā krūmroze, kas 17 gadus sakņojas mājas dienvidu pusē.
“Man to uzdāvināja pirms 17 gadiem, kad piedzima meita. Tagad vienmēr meitai saku, ja viņa dzīvē ziedēs, arī rozei netrūks ziedu,” smejas Valentīna. Ne tikai viņas pagalmā, arī kaimiņos ļaudis prasmīgi nodala dzīvojamo no saimnieciskā sektora, izmantojot dažādus dekoratīvos augus, vīteņus un žogus.
Savukārt to, kā bumbieri pārvērst par dekoratīvu dārza elementu, var doties raudzīt uz Guntara Duka sētu “Dālderi”. Saimniekus mājās nesastopam, bet pārliecināmies, ka šajās mājās mīt cilvēks, kam patīk veidot dekoratīvas pudeles. Tas ir neviens cits kā Juta Duka, par kuru savulaik jau stāstījām laikrakstā “Dzirkstele”.
Iztiek ar savu naudu
Neilgu brīdi uzkavējamies arī pagasta uzņēmēja Sarmja Skopāna kokmateriālu pārstrādes uzņēmumā, kas izveidots pirms septiņiem mēnešiem un atrodas kādreizējās kopsaimniecības mehāniskajās darbnīcās. Uzņēmējs ļauj pašiem visu skatīt un secināt, jo darbs dzen darbu. Saprotam, ka te viss vēl ir attīstības stadijā, bet par to, ka šī attīstība ir strauja, liecina kokmateriālu kalte, taras līnijas, šķeldotājs un daudz kas cits. Vienīgā problēma ražotnē – kvalificēta darbaspēka trūkums, jo viendienīši tāpat kā citos uzņēmumos te nav vēlami. Patīkami, ka šis ir viens no uzņēmējiem, kas pagaidām visu veido par paša līdzekļiem, iztiekot bez bankas aizdevuma.
Pagastā par lielāko zemnieci uzskata Zentu Taureni, kas nodarbojas ar piena lopkopību, pārstrādei pārdodot pienu no pussimts slaucamām govīm. Nav vajadzīgs rīkot konkursu, lai pārliecinātos par novietnes apkārtnes sakoptību. Kārtība tajā valda vienmēr. Arī modernizācija nav sveša, jo par Eiropas Savienības struktūrfondu līdzekļiem novietnē veikti vairāki uzlabojumi. Diemžēl arī šoreiz saimnieci nesastopam, tāpēc izpaliek viņas izvaicāšana par to, vai, Latvijai kļūstot par Eiropas Savienības dalībvalsti, zemniekam kļuvis vieglāk saimniekot.
Ierīko rotaļu laukumu
Šķiet, ka arī rotaļu laukumu ierīkošana bērniem šodien nav uzskatāma par modes lietu, bet nepieciešamību. Laukumi top ne tikai pie daudzdzīvokļu mājām, pirmsskolas izglītības iestādēm, bet arī pie skolām, kurās mācībām 1.klasē sagatavo piecus un sešus gadus vecus bērnus. Rotaļu laukums top arī pie Ozolkalna pamatskolas, liekot atkāpties jāņogulājiem.
“Tiklīdz ogas nolasīsim, ķersimies pie darba,” stāsta skolas saimnieks Dainis Brūniņš, kas ir galvenais šā darba veicējs. Viņš nenoliedz, ka katrs veikums iepriekš tiek rūpīgi pārdomāts, jo jāiztiek ar to naudu, kāda ir, bet tās vienmēr varētu būt vairāk. Šogad skolā tiek sakārtota elektroinstalācija, jauna grīda būtu vēlama arī sporta zālei. Aplūkojam arī nelielo skolas novadpētniecības istabu un interesējamies, cik dzīvesstāstu rodami virtuālajā enciklopēdijā. Izrādās – 59, bet iecerēti esot vēl daudz vairāk.
Rosība valda arī Krišjāņa Valdemāra pamatskolā, kur līdzšinējo jumta segumu pamazām nomaina dakstiņi un tiek atjaunotas jumta konstrukcijas.
“Pie mums tāpat kā citviet viss notiek,” saka K.Liše, bet mēs piebilstam, ka viss notiek uz labu.
