Romāns turpinājumos.93. Nekas, pilnīgi nekas nebija iegūts, ja neskaita māju, kuras remontam vajadzēja lielu naudu. Jā, vēl dažas pļavas, iespēja pabūt mežā un dalīties savās sāpēs un vientulībā ar mūžīgajām klusētājām priedēm.
Romāns turpinājumos.93.
Nekas, pilnīgi nekas nebija iegūts, ja neskaita māju, kuras remontam vajadzēja lielu naudu. Jā, vēl dažas pļavas, iespēja pabūt mežā un dalīties savās sāpēs un vientulībā ar mūžīgajām klusētājām priedēm. Kas bija zaudēts? Daudz. Taču šo zaudējumu nevarēja aptaustīt vai nosvērt. Jāzepa zaudējumam nebija vārda. Tas sevi pieteica kā trula sāpe sirdī, rūgts kamols kaklā un mokošs bezmiegs naktīs. Jāzeps juta, ka viņa spēki pamazām izsīkst, un saprata, ka nav nekādu cerību stāvokli vērst par labu. Tas biedēja un kaitināja. Jāzeps dusmojās uz visu pasauli, bet visvairāk tomēr pats uz sevi.
– Kā tu domā, vai tas kādreiz beigsies? – viņš klusi jautāja un bija pārsteigts pats par savu uzdrīkstēšanos.
– Kas? Vai slimība? Noteikti, – apstiprināja Margots, no savām domām iztraucēts.
– Nē, ne slimība, bet… Tā sāpe, kas mani nomoka, – nočukstēja Jāzeps.
Margots brīdi vērīgi raudzījās tēvā, tad pasmaidīja:
– Tā sāpe, tēt, ir tava sirdsapziņa. Es zinu, cik ļoti tā sūrst. Labprāt ieteiktu savas zāles, bet diez vai tev tās patiks.
– Protams, Dievs! Tev tas ir uz mēles rītā, pusdienā un vakarā. Ko tavs Dievs tev ir iedevis? Vai tas tevi bagātu padarījis? Vai tas tev pagādājis labu darbu? Kā esi, tā arī paliksi pliks ar visām savām lūgšanām. Nav ne mājas, ne ģimenes, ne kārtīgas nodarbošanās, – tēvs atkal pacēla balsi.
– Nu re, tēt, tev jau paliek labāk, ja pat uzkliegt vari, – pajokoja Margots, tad kļuva drūmi nopietns. – Par Dievu man ir savs ieskats. Viņš man ir devis dvēseles mieru un spēju izprast sarežģītus jautājumus. Man būtu prieks, ja arī tu reiz izbaudītu to patīkamo sajūtu, ko šobrīd baudu es. Mani nesarūgtina šodienas neveiksmes un man nav bail no rītdienas grūtībām, jo es zinu, ka ir kāda spēcīga un nekļūdīga roka, kas mani vada.
– Kaut nu tikai šī roka tevi kaut kur arī aizvedusi. Es taču nevaru pieaugušu cilvēku aprūpēt un uzturēt līdz mūža galam, – iedzēla tēvs.
– Protams, manas zāles tev nepatīk, tēt, jo pilnīgu mieru var sasniegt, vienīgi analizējot sevi un nožēlojot grēkus. Tomēr es nezaudēju cerību, ka reiz tev tās iegaršosies, – pasmaidīja Margots, tad pieliecās un sakārtoja slimnieka segu. – Tagad guli, tēt! Esmu pilnīgi pārliecināts, ka pavisam drīz tu sāksi atlabt. Es lūgšu par tevi, – viņš teica, viegli paspieda tēva roku un izgāja no istabas.
“Gatavais spoks,” Jāzeps norūca, bet ne vairs ar tādu īgnumu kā visu sarunas laiku. Pēc vairākus gadus ilgušā vēsuma tēvs pēkšņi izjuta pret savu vecāko dēlu gandrīz vai maigumu. Pat nespēdams pilnībā pieņemt un atzīt Margota pārliecību, Jāzeps tomēr juta, ka tā nav tikai tukša aušošanās. Un vēl, Margotā klausoties, tēvā bija modusies cerība, ka ceļš uz dēlu sirdīm viņam joprojām nav atvērts…
Ar šo laimīgu apziņu Jāzeps iemiga. Taču viņš bija gulējis ne vairāk kā stundu, kad durvis pavēra Lonija.
– Jāzep, tev viesis, – viņa teica un pagāja mazliet sāņus, palaizdama garām cieši pēdās sekojošo Dagniju.
– Sveiks, radinieks! Ko tad tu tā sadomājis slimot, – viņa jau pa gabalu līksmi sauca, taču mazliet pieklusa redzēdama, cik gurdi atkrīt gultā sveicienam paceltā Jāzepa roka.
– Laikam gan ilgi vairs nepūtīšu, – vīrietis mēģināja jokot. Tomēr uzspēlētais vieglums ilga tikai īsu brīdi. Tad Jāzepu sagrāba neganta klepus lēkme, pēc kuras viņš ilgi slaucīja sviedrus ne tikai no pieres, bet arī no kakla.
– Traks kas traks. Kur tu, tā teikt, gandrīz vai pašā siena laikā šitādu draņķi esi noķēris? – pasmējās Dagnija, uz māsas pasniegtā ķeblīša piesēzdama.
Ārēji viņa joprojām mēģināja būt jautra, tomēr acīs pavīdēja bailes: ja nu tomēr? Jāzeps taču nebija vairs nekāds jauneklis, kurš ātri atspirga pat no ļoti smagām kaitēm. Nē, segās ieracies, gultā gulēja sešdesmit deviņus gadus vecs vīrs, kuru dzīve ne pārāk žēlojusi.
Dagnijai sirds iesmeldzās žēlumā. Viņa saudzīgi saņēma slimnieka roku un teica:
– Nevajag vienmēr domāt sliktāko! Neviens mēs nezinām to stundu, kad tiksim saukti. Dažreiz aiziet jauni cilvēki, kuri par nāvi nav vēl pat domājuši, bet veči, lai arī pukst un vaid, turas un sagaida deviņdesmito un simto dzimšanas dienu. Ir jāiestāsta sev, ka viss būs labi. Gan tad tā arī notiks.
Par atbildi Jāzeps tikai rūgti pasmaidīja. Likās, it kā viņš gribētu teikt: ir vēl daudz sliktāk nekā tu domā. Dagnija saprata svaiņa skatienu un arī pasmaidīja.
