Pagastu sakoptības vērtētāju komisijā pirmo reizi strādā arī Līgo pagasta pašvaldības vadītājs Uldis Doņuks, no kura iepriekšējos divus gadus komisija saņēma atteikumu vērtēt Līgo pagastu, jo tajā esot daudz kas jāpaveic.
Pagastu sakoptības vērtētāju komisijā pirmo reizi strādā arī Līgo pagasta pašvaldības vadītājs Uldis Doņuks, no kura iepriekšējos divus gadus komisija saņēma atteikumu vērtēt Līgo pagastu, jo tajā esot daudz kas jāpaveic.
Par to, ka tas pašvaldības vadītājam kopā ar iedzīvotājiem ir izdevies, pārliecināmies visai drīz, jo vērtēt sākam, tiklīdz šķērsojam Jaungulbenes un Līgo pagasta robežu. U.Doņuks apskates maršrutu veidojis tā, lai viss būtu pa ceļam un nevajadzētu lieki līkumot. Tomēr vispirms katram komisijas loceklim izdalītajā maršruta lapā tīksmināmies par tai pievienoto fragmentu no esejas “Līgo pagasts pēc 12 gadiem”.
“Līgo pagastā vēl joprojām tiek dedzināti visspožākie ugunskuri, dzerts visgardākais alus un ēsts vislabākais siers. Šeit ir visskaistākās Līgas un visstaltākie Jāņi. Kur gan vēl citur ir tik dzeltenas pienenes, tik zaļa zāle un tik zilas debesis. Vēl nekur citur neesmu jutis tik reibinošu ceriņu smaržu. Līgo pagasts ir tik skaists! Tāpat kā pirms 12 gadiem. Tas vienmēr būs skaistākais pagasts mums visiem,” raksta esejas autors.
Prot priecāties
par ikdienišķo
Vispirms iebraucam lauku sētā “Purvidi”, kur piekto gadu dzīvo Vita un Ilgonis Platnieki. Vita, mūs uzlūkojot, mēģina izjokot, sakot, ka saimnieces neesot mājās. Nenoticam, tāpēc sniedzam tradicionālo ziedu pušķi. Vita vedina apskatīt mājas apkārtni, stāsta un rāda, kur paredzēts uzbūvēt verandu, kā cīnās ar bezdelīgām, kas cītīgi visapkārt mājai veido ligzdu krelles.
“Pirms mums te vismaz 20 gadus neviens nebija dzīvojis. Daudz vajadzēja paveikt, lai “Purvidos” būtu tā, kā ir šodien. Pirms Jāņiem ierīkojām ūdensvadu, un tagad pēc ūdens nav jādodas uz aku,” saimniece priecājas par mums it kā pašsaprotamu lietu. Pašsaprotama tā ir tikai mums – pilsētniekiem. Lauku cilvēkam tā ir dzīves modernizācija. Uzzinām, ka saimnieki tiek galā ar deviņām slaucamām govīm, rēķinoties ar mūža gadiem un spēku rokās. “Purvidos” tāpat kā vēlāk citās Līgo pagasta sētās neizdodas saklausīt nevienu žēlabu pilnu teikumu, ka ir grūti. Te ļaudis sēž cerību zirga mugurā.
Norēķinās
ar aitu māti
Zemnieku saimniecībā “Kāpostiņi” Alda un Zigurds Lauri nodarbojas ar netradicionālo lauksaimniecību – audzē aitas. Tiesa, tās aug pašas, saimnieki dzīvniekus aprūpē tikai rītos un vakaros – pirms došanās valsts darbā un pēc tā.
“Abi strādājam, tāpēc ar aitām tikt galā ir vieglāk. Pirms sešiem gadiem viss sākās nejauši. Zigurdam par darbu nemaksāja naudu, bet norēķinājās ar aitu māti. Tā viss aizgāja,” stāsta Alda. Šobrīd aplokos pie mājas ganās 60 aitas ar jēriem. Par tām ir saņemtas arī valsts subsīdijas. Lai gan aitas gaļu šobrīd tirgū nepārdodot, ganāmpulku plānots nākotnē skaitliski palielināt, jo ar katru gadu pieprasījums pēc aitas gaļas tirgū palielinoties. Visvairāk laika nākoties patērēt aitu cirpšanas laikā, jo šo procesu “Kāpostiņos” veic ar parastajām, nevis elektriskajām dzirklēm. Izrādās, ka aitkopība nav vienīgā saimnieku nodarbe. Saimniecībā ir arī apmēram simts brūnās vistas. Viss kopā – māja, aitu aploki, vistām atvēlētā iežogotā platība un saimniecības ēkas – veido sakoptu lauku sētu.
Pa ceļam uz nākamo apskates objektu U.Doņuks stāsta, ka Līgo pagastā esot tikai četras lielākas zemnieku saimniecības, pārējās – nelielas ar piecām desmit slaucamām govīm.
Veido jaudīgu ražotni
Pagastā vienīgais lielākais ražošanas uzņēmums ir SIA “Arnis”, kas nodarbojas ar kokmateriālu apstrādi. Īpašnieks Vladimirs Ļisicins stāsta, ka daudz darba vajadzējis ieguldīt uzņēmuma sakārtošanā, daudz līdzekļu izlietot jaunu iekārtu iegādei. Ražotnē pusdienlaiks, tāpēc valda klusums. V.Ļisicins stāsta, ka ir iegādātas jaunas modernas ēveles, ka rudenī palaidīs kalti kokmateriālu žāvēšanai, ka pirms nedēļas nopirkta slīpmašīna, ka rudenī sāks presēt skaidas, ka izbūvēta jauna katlumāja un sakārtotas sanitārās un atpūtas telpas strādniekiem.
Pusdienām atvēlētā stunda ir beigusies, un gluži kā pēc komandas ražotnē sāk sīkt, klaudzēt, rūkt, ducināt, bet strādnieki līdzinās zilos kombinezonos tērptiem robotiem, kas padod, pieliecas, atliecas, noliek un paņem. V.Ļisicins ved rādīt, kur ēkas otrajā stāvā atradīsies meistares kabinets, kam vienā sienas daļā – liels logs kā kinoekrāns, lai iespējami labāk būtu pārredzams viss, kas notiek cehā. Ievērojam, ka arī šajā ražotnē galvenais darbaspēks ir sievietes.
Problēma ar pieaugušajiem
Kultūras nams uzskatāms par katra pagasta centru, kur pulcēties veciem un jauniem. Tā tas ir arī Līgo pagastā, tāpēc droši speram soļus pāri slieksnim, priecājoties, cik pēc remonta te skaisti. Skaistā vidē jāveidojas skaistai kultūrai, tāpēc klausāmies, ko par kultūras dzīves aktualitātēm stāsta kultūras nama vadītāja Biruta Tropa, kas šo pienākumu veiksmīgi apvieno ar darbu Siltāju pamatskolā.
“Praktiski mums ir tikai viens mākslinieciskās pašdarbības kolektīvs – sieviešu vokālais ansamblis. Rudenī darbu sāks arī vidējās paaudzes deju kolektīvs. Tas nav daudz, bet problēma ir tā, ka pagastā dzīvojošie brauc strādāt citur, tāpēc ne visiem ir laiks iesaistīties pašdarbībā,” secina vadītāja. Viņa izveidojusi radošo grupu no pieaugušajiem un skolas vecuma bērniem, kas nāk talkā dažādu pasākumu organizēšanā. Aktīva esot bijušās pagasta padomes priekšsēdētājas Gaidas Šķipsnas vadītā pensionāru padome un dāmu klubs “Kamenīte”. Tā dalībniecēm izdevies piesaistīt pat vienu kungu. Vislepnākie svētki pagastā esot Līgosvētki, kad laukumā pie kultūras nama izveidojot lauku sētu ar galdiem, vainagiem, kompozīcijām un citiem līgošanai piestāvošiem atribūtiem. Kājas līgotāji izlokot kultūras nama zālē. Piecus gadus pagastā notiek ziemas un vasaras sporta spēles. Šis būs trešais gads, kad sporta laukumā pie dīķa tiks spēlēts pludmales volejbols.
Dēli darbā
pie vecākiem
Pēc trīs gadu pārtraukuma apciemojam zemnieku saimniecības “Druvas” īpašniekus Annu un Aivaru Garos. Izrādās, ka šajā laikā saimniecība tikai plaukusi līdzīgi krāšņajiem ziediem dobēs pie mājas un pagalmā. Vairāk nekā 300 apsaimniekotie hektāri problēmas nesagādājot, jo esot visa lauksaimniecībā vajadzīgā tehnika. Arī 150 liellopiem barība jau sarūpēta.
Kad jautājam Annai, kā viņa ar visu tiek galā, sieviete atbild, ka tas nebūt neesot viss, viņa pati sēstoties arī pie traktora stūres, lai presētu sienu. Citiem presi neuzticot, jo salauzīšot. Aivars, rokas uz krūtīm sakrustojis, stāv un smaida. Tad nesteidzīgi pavaicā, vai sieva zinot, kurš te esot tas cilvēks, kas tiekot saukts palīgā tad, kad atgadījusies kāda tehniska kļūme. Mīļa lauku cilvēku jokošanās, kas problēmas, ja arī tādas ir, nepārvērš neatšķetināmā mezglā, bet padara vieglākas. Pie vecākiem oficiālā darbā ir arī divi dēli. Anna stāsta, ka, lai visu ātrāk paspētu paveikt, nekas cits neatlicis, kā iegādāties zāles pļaujamo traktoru. Tagad mājās gandrīz jārīko konkurss, kurš ar to stūrēs, jo Garo ģimenē bez vecākajiem dēliem ir vēl trīs bērni.
Patur pirmās saimniecības titulu
Zemnieku saimniecība “Līčupi” ir viena no pirmajām zemnieku saimniecībām pagastā. Dagnija Mežule, iepazīstinot ar to, stāsta, ka joprojām nodarbojoties ar lopkopību un audzējot graudus. Viņa vairākkārt min vārdu “vajag”. Vajag jaunu novietni lopiem, vajag šodienas prasībām atbilstošu kūtsmēslu krātuvi, vajag… Arī paveikts ir ļoti daudz, lai varētu saimniekot, nejūtoties atkarīgi no citiem. Par “Sapard” līdzekļiem nesen nopirkta slaukšanas iekārta, piena dzesēšanas baseins un traktors.
“Esam bioloģiskā saimniecība. Šo titulu piešķīra pārbaudes komisija, kas nesen pie mums viesojās. Saimniekojot bioloģiski, iespējams lētāk izdzīvot. Visam strauji aug cenas,” saka Dagnija. Atvadoties viņa piebilst, ka “Līčupu” ļaudīm neesot nekādu problēmu ar pagasta pašvaldību, jo viss esot sarūpēts, liekot lietā pašu izdomu, saimnieciskos aprēķinus un galvenais – neatlaidīgu darbu.
