Uz galda malas rūpīgi nostiprināta, tā skaļi rūca un kā izbadējies zvērs alkaini rija asiņainos gabalus, ko Dagnija ar plastmasas stampiņu stūķēja nepiepildāmajā rīklē.
Uz galda malas rūpīgi nostiprināta, tā skaļi rūca un kā izbadējies zvērs alkaini rija asiņainos gabalus, ko Dagnija ar plastmasas stampiņu stūķēja nepiepildāmajā rīklē.
– Atceros, tas pats vecais Zemītis Zeltiņos. Citi dakteri kā vienā mutē teica: jāgriež, jāgriež! Bet šis tikai pasmējās: “Tie jaunie uz griešanu kā traki. Vajag vai nevajag, bet tūdaļ metas ar šķērēm cilvēkam virsū.” Pēc viņa receptes man toreiz tādas zāles pagatavoja, ka sānu sāpes kā ar roku noņēma, – klāstīja Lonija. Runāšana viņai radīja iespaidu, ka arī pati piedalās trauksmainajā svētku sagatavošanas darbā.
– Jā, nav šodien vairs jēdzīgu ārstu. Vienu lietu ārstē, citu sabeidz, – atsaucās Dagnija, vairāk gan tikai tāpēc, lai ar savu klusēšanu neaizvainotu māsu. Sieviete bija savu darbu paveikusi un nu ar delnas virspusi rausa sviedrus no sakarsušās pieres.
– Nu, kā tad, – līksmi piebalsoja Lonija. – Paskaties uz mani. Esmu visīstākais ārstu muļķības upuris. Tikmēr man ārstēja roku pampšanu un muguras sāpes, kamēr sāka “streikot” sirds. Dakterējot to, samaitāja nieres. Visbeidzot sāka niķoties aknas un kuņģis.., – Lonija bēra vārdus ātri kā pupas. Bija tāda sajūta, it kā viņa runātu iepriekš sagatavotu tekstu.
Dagnija tikai piekrītoši pamāja. Viņa bija nesaprašanā, kāpēc jau no rīta izgrieztais un visu dienu ledusskapī turētais krējums tomēr negrib saiet putās.
– …Man tak nav nevienas vietiņas, kur nesmeldz vai nesāp. Taisni kauns pašai par sevi. Vēl tak neesmu nemaz tik veca, bet spēki ar katru dienu iet mazumā, – klāstīja Lonija aizelsusies. Kad māsa iznesa pagalmā atdzesēties ķīseļa katlu, viņa žigli nobrauca ar pirkstu gar putukrējuma bļodas malu un iešāva mutē. Bija gards, un sieviete tīksmē aplaizījās.
– Tā kā snigt sāk, – ienākot teica Dagnija un uz sliekšņa pamatīgi nodauzīja kājas.
– Būtu jau arī laiks, tak jau novembris, – attrauca Lonija un atsāka pusvārdā pārtraukto sarunu. – Zini, ko vēl gribēju teikt par tiem ārstiem. Tādu nabadziņu kā mani atrast būs grūti. Un pats trakākais, ka neviens netic!
– Ei nu, kurš tad netic! Tev tikai pašai tā liekas, – pasmaidīja Dagnija, sparīgi kuldama balto krējuma masu.
– Kā tad! Jāzeps jau nu noteikti netic. Viņš vienmēr tā nejauki smīn, kad par savām bēdām stāstu, – izsaucās Lonija gandrīz vai dusmīgi.
