Stāsts turpinājumos: Viņa sejas panti kļuva asāki. Plānās nāsis viegli drebēja. Spēji saslējies, Ernis izrāvās no saimnieka.
Stāsts turpinājumos
4.
Viņa sejas panti kļuva asāki. Plānās nāsis viegli drebēja. Spēji saslējies, Ernis izrāvās no saimnieka. Viss zēna stāvs izteica tik daudz naida un īgnuma, ka druknais vīrietis satrūkās un nolaida sitienam pacelto roku.
Šis notikums Ernim nebūtu bijis pārāk svarīgs. Vai tad pirmo reizi viņš tika sists un lamāts. Tikai saruna ar māti…
Viņš bija saderējis atkal pie kāda saimnieka. Atnāca māte. Nogājusi ar dēlu savrup, viņa sāka to raudādama rāt: – Nu, kur es likšos ar tevi tādu palaidni!? Drīz tevi neviens saimnieks vairs neņems pretim. Neviens godīgs cilvēks tevi citādi neuzskata kā par nelabojamu nelieti. Cik man par tevi nav vienmēr jādzird, cik jācieš! Cik neesmu dabūjusi par tavām palaidnībām pie saimniekiem atstrādāt? Vai nu tevi sit kā malkas gabalu, vai godīgi rāj – labuma no tevis nekāda!
Ernim kļuva mātes žēl: izjustās sāpes un asaras zēnu atkausēja. Viņš liegi saņēma mātes roku un klusi sacīja:
– Māmiņ, neraudi… Es labošos… Māti tas tikai vēl vairāk sarūgtināja.
Viņa bija viena no tām sievietēm, kam uzbudinājumā vajaga izraudāties vai izlamāties, citādi dusmas un sāpes māc nost.
– Laboties! – viņa griezīgi iesaucās, aizmirsdama asaras. – Tagad tu runā, lai vēlāk par mani smietos. Ja būtu gribējis kā cilvēks dzīvot, sen to būtu paspējis. Ļauns tu esi – zvērs! – ēd manu mūžu. Saēdis, sabeidzis savu māti – runā vēl par labošanos!
Runādama viņa pati kāpināja savas dusmas. Aizrāvās gandrīz elpa, sakrājušās sāpes steigā izsakot.
Viņa atminējās savas jaunības dienas, kad šis zēns, lupatās ievīstīts, bija viņas kauna un nelaimes iemesls. Viņa tēvs viņus pameta.
