Romāna autore Ieva Bērziņa pēc profesijas ir ārste un medicīnai atdevusi vairāk nekā 30 mūža gadu.
Romāns turpinājumos
Romāna autore Ieva Bērziņa pēc profesijas ir ārste un medicīnai atdevusi vairāk nekā 30 mūža gadu. Viņa ne tikai palīdzējusi cilvēkiem, bet arī ieklausījusies viņos, pārdzīvodama gan gandarījuma un atzinības, gan arī sarūgtinājuma mirkļus, kas, kā saka Ieva, “nav atstājis vienaldzīgu viņas dvēseli”. Ierosmi rakstīt viņai devusi katra diena. Par to lasītāji noteikti pārliecinājušies, izlasot lata romānu “Dālderkalnā”, kas guva uzvaru “Lauku Avīze” rīkotajā konkursā.
Šodien sākam turpinājumos publicēt Ievas Bērziņas otro romānu “Apsēstība”, kas konkursam tika iesūtīts 2000.gadā. Šoreiz uzvara izpalika, bet uzskatām, ka to ir vērts izlasīt. Piedāvājam jums šādu iespēju!
Ja man dotu atpakaļ jaunību, es to neņemtu, jo tik daudz alošanās piedzīvots. Bijuši kļūdu un maldu ceļi. Vai tā ir visiem? Varbūt es ņemtu atpakaļ atsevišķus mirkļus, kādu dzīves posmu, bet ne vairāk. Pat studijas neklātienē krieviskajā Daugavpilī neizsauc patīkamas atmiņas. Es negribētu apstāties dienā pirms divdesmit gadiem. Vai varbūt tagad es pieņemtu citu lēmumu? Toreiz manas ģimenes stihija bija mežs: ogas, sēnes, daba. Savos jaunības gados es jutos gandrīz kā vāvere. Varbūt savā iepriekšējā dzīvē es tāda biju? Toruden sēņu bija kaut ar izkapti pļaut. Brūkleņu sārtuma dēļ kāju nebija kur spert. Vieta, ko mēs saucām par Augstajiem kalniem, likās kā paradīze. Ja te varētu uzcelt mājiņu, es noteikti izvēlētu šo vietu. Tad man pie loga augtu virši, mellenes, brūklenes un sēnes, bet augstās kraujas sargātu no katras vēja pūsmas…
Todien es nošķīros no pārējiem sēņotājiem un mani kāds magnēts vilka atkal uz kalnaino paradīzi. Skatos: pašā stāvās gravas lejā guļ kāds vīrietis, grozs netālu. Galvā iešāvās doma, vai cilvēks nav miris. Varbūt vajadzīga palīdzība? Metos lejā. Vīrs joprojām gulēja nekustīgi, cepure uz acīm. Neredzēju nekādas dzīvības pazīmes. Vieglītiņām pieskāros plecam, sagatavojusies uz ļaunāko, ja nu cilvēks nepakustēsies.
“Onkulīt, vai jums slikti?” bailīgi vaicāju. Dzīvs!
Atgrūž cepuri, uzslienas sēdus un saka: “Sveiki, vāverīt! Ko miegu traucē Dieva azotē?” Iepazināmies, jau kopā tālāk iedami – Tālis Vālodze. Brīnumaina sakritība mūsu vārdi Tālis un Tāle. Varbūt tas visu izšķīra – likteņa pirksts.
