Brīvdienās uz Ķauķu kalna ir apmēram 30 līdz 40 slēpotāju. Dēliņkalns ir privātīpašums, tāpēc Ķauķu kalns ir vienīgā vieta Alūksnes rajonā, kur var slēpot un izmantot pacēlāju visi, kas vēlas.
Brīvdienās uz Ķauķu kalna ir apmēram 30 līdz 40 slēpotāju. Dēliņkalns ir privātīpašums, tāpēc Ķauķu kalns ir vienīgā vieta Alūksnes rajonā, kur var slēpot un izmantot pacēlāju visi, kas vēlas.
“Aktīvākie slēpotāji ir kalnu slēpošanas kluba “Ķauķi” biedri, kas brīvdienās brauc atpūsties kopā ar ģimenēm. Klubā ir apmēram 90 biedru, no kuriem lielākā daļa ir rīdzinieki. Ja kāds vēlas slēpot darbdienā, tad ir jāsazinās iepriekš,” laikrakstu informē kalnu slēpošanas kluba “Ķauķi” aktīvists Jānis Salaks.
Vietējie iedzīvotāji “noziedzīgi maz” izmanto iespējas vizināties no kalna. Pēdējos gados alūksnieši kļuvuši aktīvāki, bet J.Salaks atceras, ka kādreiz uz Ķauķu kalnu ar autobusiem devās lielas slēpotāju grupas. Samaksa ir simboliska. Apmēram par divu latu ziedojumu var vizināties no kalna visu dienu. Rīdziniekiem tuvāk atrodas Siguldas kalnu slēpošanas trase, kas ir ideāli aprīkota. “Tomēr viņi labprātāk brauc uz kalnu 15 kilometrus no Alūksnes. Te visu dienu var vizināties, un nenogurdina cilvēku burzma kā Siguldā,” atzīst J.Salaks.
Slēpotāju būtu vairāk, ja kaut elementārs kalna aprīkojums būtu tuvāk Alūksnei. Slēpošanai var izmantot Tempļa un citu tuvējo kalnu nogāzes, bet tur nav ne pacēlāja, ne apgaismojuma. Ķauķu kalnā var iznomāt arī slēpošanas inventāru un sasildīties mājiņā. “Tiesa, nav domāts par atpūtniekiem un bērniem, kas vēlas braukt ar ragaviņām vai plēvi. Tad ir vajadzīga atsevišķa kalnu nogāze,” norāda J.Salaks. Apmēram trešdaļa Ķauķu kalna ir privātīpašums, bet īpašnieks ir kalnu slēpošanas entuziasts. Ja izdosies sakārtot īpašuma lietas, iespējams, Ķauķu kalns kļūs par slēpotāju paradīzi.
