Stāsts turpinājumos. 5. Kalponei ar bandubērnu nav viegla dzīve. Mūžīgi darba nomāktai, bija maz laika bērnam.
Stāsts turpinājumos
5.
Kalponei ar bandubērnu nav viegla dzīve. Mūžīgi darba nomāktai, bija maz laika bērnam. Varbūt viņa zēnu mīlēja, bet, skarbā dzīvē rūdīta un veidota, nespēja jūtīgo, patmīlīgo puisēnu saprast.
Mātes runas dziļi aizkustināts, Ernis atkal noslēdzās sevī ar drūmu un vienaldzīgu sejas izteiksmi. Viņi klusēja. Klusēdami arī šķīrās. Un viņiem nebija vairs nācies sastapties.
Pēc pāris nedēļām Erņa māte bija no sava saimnieka nozudusi. Kur? To neviens īsti nezināja pateikt. Tikai pats saimnieks minēja, ka Natālija laikam būšot aizgājusi līdzi uz krievu zemi latvju strēlniekiem.
Un mātes pareģojums drīz piepildījās. Tanī pusē Ernis saimnieka vairs nevarēja atrast. Viņa ceļojuma ilgas biedēja visus. Tas sagādāja negaidītus pārsteigumus daudziem, kad bez gana atstātie lopiņi pārnāca pār visiem sējumiem mājās. Arī tas pats, kad karstākā darba brīdī gans bija pazudis.
Tagad Ernis domīgs sēž uz mūrīša visvientuļākā Jaungulbenes pagasta stūrī – Mežgala Jaunzemos. Tālu viņš ir klīdis, saimnieku meklēdams. Šī vientuļā mežaine vairs nevaldzināja zēnu pārgalvībām. Ik dienas Ernis kļuva klusāks un noslēgtāks. Arī mātes nozušana bija iemesls zēna pārdomām saprātīgākai dzīvei.
Divus gadus atpakaļ, kad Ernis atnāca Jaunzemos par ganu, visai lielu siltumu viņš saimnieku dzimtā nebaudīja. Bet tad Jaunzemus piemeklēja nelaime – viņu dēlu Kārli, kas bija pāris gadus jaunāks par Erni, nobadīja saniknots bullis. Bēdu piemeklēti, Jaunzemi arvien siltāk sāka ieskatīties Ernī, un drīz vien vairs nebija saskatāma tā lielā kārtu starpība, kas stipri norobežo Jaungulbenes saimniekus no viņu gājējiem.
Ernim liekas, ka viņš tagad ir atradis savu dzimto sētu. Darbs un ražens dzīvesprieks ir aizsijājis visos vējos viņa agrākās dzīves palaidnības, bezmērķīgo straujumu, un Ernis ir stingri apņēmies turpmāk kam lieti derēt. Puisim ir noruna ar saimnieku – vasarā viņš ies ganos bez lones, bet ziemās saimnieks viņam dos jaunu kārtu un sūtīs skolā, jo Ernim ir iepatikusies zinātne. Viņš grib mācīties un sasniegt to, ko citi jau sasnieguši gadu simteņos, un tad nostāties uz robežas, no kuras var sākt meklēt jaunas vērtības. Un tieši zinātnē vislabāk var meklēt, jo pēc sava sociālā stāvokļa viņš ir izlaists dzīvē starp gājējiem un bez zinātnes; ārpus lauka un tīruma arī visā turpmākā dzīvē viņam būtu jāpaliek tikai gājējam šī vārda pat divējādā nozīmē: proti, jāiet darbā, kur saimnieks sūta, un jāiet arī gadu no gada tādēļ, ka pašam nav savas sētas.
Bet tagad Ernis nevar samierināties, ka apstākļi bijuši tik ļauni un viņam ir bijis jāmūk no skolas, ko viņš tik ļoti sācis iemīļot.
