Cilvēki bieži cieš, ja nedomā kā visi, bet kur nu vēl atļaujas izteikt savu viedokli un pateikt taisnību. Kas ir svarīgāk? Uzklausīt skarbu patiesību, varbūt klausīties “saldus” melus, apzinoties, ka patiesībā ir savādāk.
Cilvēki bieži cieš, ja nedomā kā visi, bet kur nu vēl atļaujas izteikt savu viedokli un pateikt taisnību. Kas ir svarīgāk? Uzklausīt skarbu patiesību, varbūt klausīties “saldus” melus, apzinoties, ka patiesībā ir savādāk.
Lai kā arī būtu, starp mums dzīvo un darbojas drosmīgi, radoši cilvēki, kam dzīvē ir savs “es”. Nezin kāpēc mēs baidāmies viņiem parādīt pieklājīgu godu, kad ir tāda iespēja. Bieži vien atmostamies, kad ir par vēlu. Kāpēc, paklūpot vienā bedrē, mēs neko neiemācāmies? Varbūt tā ir apzināta greizsirdība uz cita panākumiem un darbošanos? Iespējams, ka ne jau tautai par to ir tiesības lemt, tāpat kā citu svarīgu lēmumu pieņemšanā bieži visiem nemaz netiek pajautāts.
Nupat 65. dzimšanas dienu un skatuves 50 gadu darba jubileju svinēja komponists un sabiedriskais darbinieks Raimonds Pauls. Jā. Protams, Maestro saņēma daudz laba vēlējumu un apsveikumu. Kultūras ministre Kārina Pētersone pasniedza Ministru kabineta Atzinības rakstu par izcilu darbošanos mūzikā, kultūrā un Latvijas tēla bagātināšanā plašā mērogā. Tas ir jauki un saprotams. Atzinība šim cilvēkam tika krāta pusgadsimtu, un vai tā nav tomēr par mazu? Daudzu cilvēku sirdsbalss diktē, ka Maestro ir pelnījis vairāk. Neskaitāmas komponista sacerētās melodijas skanējušas uz skatuves un tautā jau pusgadsimtu. Laiki gājuši, un mainījušies politiskie notikumi, bet Maestro melodijas ar savu garu un vilinājumu skanējušas un skanēs joprojām. Vecās un jaunās skaņās dziesmu skaits jau pārsniedz tūkstoti. Tās ir dažādām paaudzēm un populāras tālu aiz Latvijas robežām.
Cilvēku, kas pelnījuši atzinību, ir daudz. 1994.gada 25.oktobrī Valsts prezidents izsludina likumu “Par Triju Zvaigžņu ordeni”. Tika atjaunots viens no valstī populārākajiem apbalvojumiem, kas nodibināts 1924.gadā par piemiņu Latvijas valsts tapšanai. Pirmie atjaunotā Triju Zvaigžņu ordeņa IV šķiras kavalieri 1994.gada 18.novembrī kļuva dzejniece Vizma Belševica, aktieris Eduards Pāvuls un daudzi citi. Jā. Šie cilvēki ir pelnījuši apbalvojumus. Par to nav šaubu. Triju Zvaigžņu ordeni piešķir par nopelniem Tēvijas labā, kas var izpausties valsts, pašvaldību, sabiedriskajā, kultūras un saimnieciskajā darbā.
Vai tad Maestro pusgadsimta radošais un panākumiem bagātais darbības laiks nav tā cienīgs? Es domāju, ka lieki ir runāt par komponista milzīgo ieguldījumu kultūras un mūzikas dzīvē. Triju Zvaigžņu ordeņus ir saņēmuši dāņu kultūras darbiniece Rike Marianna Helmsa, ASV Mičiganas štata Nacionālās gvardes ģenerālmajors Gordons Stamps, kā arī citi. Droši vien tam bija iemesli un pamats, lai ordeņus saņemtu. Kā būs ar mūsu tautas ģēnijiem? Ne jau velti Latvijas Mūzikas akadēmijas rektors Juris Karlsons Maestro atzīst par komponistu starp komponistiem un pianistu starp pianistiem. Pie mums izveidojusies tendence atzīt visus, tikai ne savējos. Pie mums visu var. Grupa “Los Amigos” dziesmu par alus iedzeršanu izpilda latviešu tautas tērpos. Bet vai tā vajag darīt?
Varbūt tās ir bailes un nevēlēšanās uzklausīt asu un kritisku patiesību? Jā. Komponistam ir savs viedoklis, un arī patiesību teikt nebaidās. Ir kļūdas darbībā, bet kuram to nav. Nekļūdās tas, kas neko nedara.
Īpaši Maestro par savu viedokli cieta valdībā. Dzīve pierāda – ja esi ticis haizivju barā, tad vai nu tu, vai arī tevi. Tautā acīmredzot pareizs ir teiciens: “ticis aitu barā blēj, jo, ja neesi ar mums, tad pret mums”.
Nesekosim šim teicienam. Katrs ir personība un ar savu viedokli dzīvē. Ja gribas teikt taisnību, tad to arī darīsim. Ja gribas teikt paldies, tad teiksim. Skatīsimies patiesībai acīs, lai cik tas neprasītu spēka un pūļu.
