Stāsts turpinājumos. 4. Tikai pēc krietna laika Ilvars uzzināja par šīm jaunajām attiecībām, kuras pēc Zandas ceļojuma strauji pieņēma apgriezienus.
Stāsts turpinājumos. 4.
Tikai pēc krietna laika Ilvars uzzināja par šīm jaunajām attiecībām, kuras pēc Zandas ceļojuma strauji pieņēma apgriezienus. Kāds kolēģis bija manījis Zandu un Raiti bārā spēlējam biljardu un pavērojis viņu visai kvēlās attiecības.
Šis atklājums nekavējoties lika Ilvaram atrast laiku vaļsirdīgai sarunai. Laikam jau viņš iepriekš bija ko nojautis un prātīgi apsvēris, jo visu sakāmo izrunāja mierīgā un klusinātā balsī. Aiz mīlestības pret Zandu Ilvars bija gatavs pat piedot, dot vēl vienu iespēju. Viņa vārdos jautās pārliecība – viss vēl ir saglābjams, tikai pašiem ļoti vajag tam ticēt.
Vai Zanda ticēja? Ieklausījusies sevī, viņa saprata, ka tur negruzd pat tā vārā oglīte, kas bija sildījusi vēl pirms dienas, kad viņa aizbrauca kopā ar Raiti.
Ko gan Zanda te vēl meklēja? Vai tas bija ieradums vai žēlums, kas vēl turēja pie Ilvara? Pārprasts pienākums? Viņiem taču nebija nekādu saistību! Viss, pēc kā Zanda jutās tik izslāpusi, atradās Raita rokās – nauda un neprāts, kaislības pārņemtas naktis… Īstais dzīves karuselis griezās citur.
Redzot Zandu kārtojot somās drēbes, Ilvars salūza. Vispirms viņš mēmi sēdēja uz krēsla malas un klusējot noraudzījās Zandas rosībā, tad vienā brīdī metās pie viņas, nikni izrāva somu un tās saturu izbēra uz grīdas: – Nekur tu neiesi! Es tevi nelaidīšu! Tu paliksi!
Viņa skatienā un stājā jautās kas tāds, kas Zandu nobaidīja. Kaut kas dzelošs un nepazīstams. Tādu Ilvaru viņa neatcerējās redzējusi. Mirkli vēlāk viņš sagrāba arī otru somu, un nu istabas grīda bija kā izklāta ar Zandas drēbēm. Pārsteigta par Ilvara spontāno pretestību, kādu apmulsuma pilnu brīdi viņa stāvēja nevarīgi nolaistām rokām. Tad tāds bija Ilvara nespēks?
Nē, palikt tur Zanda arī nedomāja. Kaut vai tāpēc, ka Ilvars nelaida. Aizies, kaut vai plika, bet prom!
Lēniem soļiem, neskatoties uz drēbēm zem kājām, viņa šķērsoja istabu.
Kādu brīdi, nesapratnē par Zandas nodomu, Ilvars mēmi stāvēja, tad, rupji satvēris viņu aiz pleciem, spēji pagrūda atpakaļ dziļāk istabā, uz dīvāna pusi. Puspagriezienā, nenoturējusi līdzsvaru, Zanda krita…
Tas laikam bija veiksmīgākais kritiens viņas mūžā – ar muguru smagi atsitusies pret dīvāna koka paroci, Zanda vēl spēja piecelties un iet. Vēlreiz tūlīt pamest Ilvara cietoksni viņa neuzdrīkstējās, jo itin labi pazina vīrieša fizisko spēku.
Klusēdama Zanda atgriezās istabā, kas nu jau kādu laiku bija viņas. Līdz ar asarām spilvena stūrī tika ieraudāta apņemšanās – rīt! Aiziet, pārraut, aizmirst, neatgriezties… Un bez atvadu vēstules. Ar šo Ilvara izlēcienu bija pateikts viss.
Mugura sāpēja vēl ilgi, bet vairāk smeldza Ilvara aizvainojuma un dusmu pilnie atvadu vārdi: – Es ceru, ka tevi vairāk nesatikšu…
Tos Ilvars paspēja pateikt, kad Zanda, pārnākot dzīvoklī pirms pusdienlaika, cerēja klusi savākt savas drēbes un pazust no viņa dzīves. Ilvars nebija aizgājis uz darbu un laikam jau gaidījis šo brīdi – Zandas aiziešanu.
