Marts mūsu latviešu tautas vēsturē ir iezīmējies kā smags kauju un sāpīgu zaudējumu laiks, šos notikumus mēs atceramies gadu no gada, jo tie ir mūsu tautas dzīves secība.
Marts mūsu latviešu tautas vēsturē ir iezīmējies kā smags kauju un sāpīgu zaudējumu laiks, šos notikumus mēs atceramies gadu no gada, jo tie ir mūsu tautas dzīves secība.
Pulkvedis Oskars Kalpaks un kalpakieši bija visspožākās zvaigznes pie tolaiku Latvijas tumšajām debesīm, kad vārds “brīvība” bija gan parakstīts, bet tā īstenošanai neticēja gandrīz neviens, izņemot mazu saujiņu pārgalvīgu fanātiķu, tādi bija kalpakieši. Latvijas Pagaidu valdība, kas pati bija spiesta meklēt glābiņu uz kuģa, lai to neiedzītu Baltijas jūrā, meklēja vadoni savai apmēram 400 vīru lielai latviešu karavīru grupai, kas ar ģēnija dotumiem un Lāčplēša spēku, vadot kaujās trūcīgi apģērbtus un apbruņotus karavīrus, uzvarētu nesalīdzināmi stiprākus ienaidnieku spēkus un, atbrīvojot Latviju, izkarotu brīvību latvju tautai. Kāds tad bija stāvoklis toreiz mūsu zemē? No austrumiem nule proklamētai valstij neatturami tuvojās sarkanarmija un lielākā daļa Latvijas teritorijas, izņemot Kurzemes austrumu daļu aiz Ventas upes, bija jau sarkano rokās, bet rietumu sabiedroto atstātās armijas daļas evakuējās uz Vāciju. Vāciešiem Rīgu atstājot, tikai niecīga daļa latviešu karavīru palika savās vienībās, daudzi dezertēja, jo cerību par sekmīgu pretošanos iebrucējiem nebija daudz. Ļoti liela Kurzemē palicēju daļa gaidīja sarkanos latviešu strēlniekus. Sajukums, neziņa un bailes valdīja latviešu tautā un lielākā daļā izkaisīto latviešu karavīru. Šo laikmetu raksturo dzejnieces Annas Brigaderes vārsmas:
“Ziemeļu vēji pūta, dega
sarkani kāvi,
Latvija Kalpaku sūta karot ar
postu un nāvi.”
Vai latviešu kara dievs bija iegriezies Meirānu pagasta “Liepsalās”, latvju arāja sētā, lai tur satiktu vīru un to sūtītu savas tēvzemes atbrīvošanas cīņās brīdī, kad Latvijas atbrīvošanai vairs netic neviens un Latvijas brīvība ir tikai sapnis? Latvju kara dieva izraudzītajam vīram toreiz bija tikai 36 gadi.
Kad 1919.gada janvāra sākumā O.Kalpaks ar mazu sauju uzticīgu karavīru atstāja Rīgu, viņus pavadīja zaimi un tautas neticība, jo kā gan 400 vīru var atbrīvot Latviju no veselas tūkstošiem bruņotu ienaidnieku masas? Bet jau trīs mēnešus vēlāk latvju kara dieva sūtītais vadonis atgriezās Liepājā, kā kaujās kritušais tautas varonis, ziedu, asaru un aizlauztu ardievu teicēju balsu sagaidīts un arī izvadīts. Kas bija tas spēks, kas pārliecināja neticīgos, bailīgos un šaubīgos un lika tiem atgriezties ierindā? Kas bija tas spēks, kas vienoja un pārliecināja izklaidēto un sašķaidīto latviešu tautu? Pulkveža Oskara Kalpaka kareiviskais gars un tikumi, viņa stāja, viņa uzupurēšanās un pāragrā nāve, ko Kalpaka līdzcīnītājs raksturo šādi: “Traģiskā nāve bija laupījusi Latvijai pulkvedi un viņa krietnos līdzgaitniekus tieši tad, kad viņu cēlais uzupurēšanās darbs sāka vainagoties panākumiem. Tad, kad Latvijas armijas ceļš sāka vīties augšup un tai pavērās cerība pieredzēt brīvu Latviju. Redzēt brīvības sauli pulkvedim nebija lemts, tieši viņam – šīs brīvības saules visvairāk cienīgam.” Pulkveža O.Kalpaka un viņa līdzgaitnieku kapteiņa Nikolaja Grundmana, virsleitnanta Pētera Krieva bēres notika 11.martā Liepājā, un šī diena, kaut bezgala sāpīga un traģiska O.Kalpaka bataljonam un latviešu tautai, reizē izvērtās par spēcīgu un vienotu mūsu nacionālo jūtu un kareivisko centienu izpausmi. Ticības spēks saviem karavīriem un Latvijas brīvībai vairs nebija noslēpjams. Tas vienoja, deva cerību, kā tiešām šī mazā, bet bezgala patriotiskā karavīru saime parādīs un pierādīs neticīgajai tautas daļai, ka brīvības gaisma gandrīz vienmēr atspīd pāri smagiem un sāpīgiem upuriem. Pateicībā par O.Kalpaka lielo devumu Latvijai viņš pēc nāves apbalvots ar visām trim Lāčplēša Kara ordeņa pakāpēm, N.Grundmanis un P.Krievs – ar ordeņa trešo šķiru.
P.S. Katram joprojām ir iespēja veltīt vienu latu Oskara Kalpaka pieminekļa izveidei, piezvanot pa tālruni 9006381.
Papildu informācija: “www. kalpaks.lv”.
