Pie daiļamatnieka Viestura Kļaviņa uz Druvienas pagasta “Kļaviņām” pēc vairāku gadu pārtraukuma devāmies ar pārliecību, ka viņa karošu darbnīcā noteikti būs tapis kaut kas jauns un interesants.
Pie daiļamatnieka Viestura Kļaviņa uz Druvienas pagasta “Kļaviņām” pēc vairāku gadu pārtraukuma devāmies ar pārliecību, ka viņa karošu darbnīcā noteikti būs tapis kaut kas jauns un interesants.
Vilties nenācās. “Darbnīcu iekārtoju vecajā ēkā, kur kādreiz dzīvoja mans tēvs, bet istabu, kur tā atradās iepriekš, tagad lepni dēvēju par ofisu. Arī dzīvesbiedre Līga vairs nepukojas, ka nespēj karot ar skaidām un putekļiem,” smejas Viesturs. Iemīļotajai nodarbei tagad esot iespējams pievērsties ne tikai dienā, arī naktīs, jo ikvienas mākslinieciskas dvēseles izpausmi darbībā nosaka iedvesma.
Spieķi Lutaušiem un Sprīdīšiem
“Tepat pie mājas auga sarkano kārklu puduris. Īsti džungļi. Nolēmu nocirst. Pati daba pateica priekšā, ka lielākie zari ir piemēroti spieķu darināšanai. Atlika tikai sagriezt vajadzīgajā garumā, noslīpēt sīkāko zaru vietas, bet izturīgāko zaru veidot kā atbalsta rokturi,” stāsta Viesturs, vienu pēc otra no krāsns augšas noceļot lielākus un mazākus rakstainus spieķus, kas tur salikti žūšanai. Šo darbošanos papildina meistara piebilde, ka lielākie derēšot liela auguma cilvēkiem, bet tievākie – mazāka auguma ļaudīm.
“Rakstus sarkanajā mizā iegriežu, kamēr koks ir zaļš. Pēc izkaltēšanas spieķus ieziežu ar lineļļu, tā iesūcas koksnē, piedodot matētu toni. Mazliet līki ir šie spieķi, bet izskatās ārkārtīgi dabiski. Ekoloģiski spieķi, jo šodien jau visi par ekoloģiju iestājas,” bilst meistars, atspiedies uz visresnākā spieķa. “Ar kalta palīdzību veidotie raksti spieķim piešķir jautrāku noskaņu,” prāto Viesturs. Spieķus no citiem kokiem viņš gatavojis arī agrāk, bet tie prasījuši daudz vairāk darba, tāpēc priekšroka dota koka karotēm. “Kādreiz apnīk viena un tā pati nodarbe, kaut ko vajag mainīt, vismaz uz kādu brīdi. Nocirsto kārklu puduri esmu pārrēķinājis spieķos, vismaz kādi divi simti sanāks.”
Spieķus Viesturs ņems līdzi, kad dosies uz izstādi Brīvdabas muzejā, kur viņš jau daudzus gadus ir neiztrūkstošs dalībnieks. “Visādus spieķus tur esmu skatījis, bet tādu, kādi ir manējie, nav gadījies redzēt. Varbūt izdosies izcelties ar oriģinalitāti,” saka Viesturs. Uz jautājumu, cik ilgā laikā spieķis gatavs, daiļamatnieks tik vien bilst: “Pulkstenī neskatos.”
No maizes lizes līdz kapu zīmei
Pa šauru, precīzi veidotu un sniegā cieši iemītu taku pāri pagalmam no darbnīcas dodamies uz Viestura ofisu. Pie vienas istabas sienas saimnieks ierīkojis karošu izstādi. Tas tāpēc, lai ikviens varētu pārliecināties: cik dažādi koki, tik dažāda to faktūra. Uz galda citu pie cita Viesturs rindo no koka darinātus traukus. “Ieklausieties, cik skaista un maģiska skaņa rodas, koka karotei atsitoties pret koka šķīvja vai bļodiņas malām! Arī mēs paši izmantojam koka traukus. Tie ir ne tikai veselīgi, arī oriģināli. Medus, ņemts no trauka ar koka karoti, būs garšīgāks, bet sviests, kas uz maizes ziests ar nazīti, gatavotu no smaržīga kadiķa, klāsies labāk, zupa koka šķīvī ilgāk saglabāsies silta,” pārliecināts daiļamatnieks. Viņš neslēpj, ka pieprasījums pēc koka traukiem palielinoties.
Viesturam nācies gatavot ne tikai karotes, traukus un spieķus, bet arī maizes lizes, abras, māju nosaukumu zīmes. Šoziem pirmo reizi bijis neraksturīgs pasūtījums. Kundze, kam tēvs apglabāts kādā kapsētā, kas atrodas Maskavā, lūgusi izgatavot koka kapu zīmi. “Nekad to nebiju darījis, tāpēc pēc padoma raudzīju izdevumā “Latvju Raksti”. Tur iespējams rast daudz labu ideju, kas, apaudzētas ar manu fantāziju, pārtop realitātē,” stāsta Viesturs. Vienā tējkarotes kātā viņš iestrādājis ķīniešu rakstu zīmi, kas, izrādās, esot suņa zīme. Šis ir Suņa gads, tāpēc visu gadu varēšot tādas karotes gatavot un pārdot.
Jūtas kā karošu karalis
Viestura karotēm ir praktisks pielietojums, tāpēc ar zīmēm un rakstiem viņš tajās neaizraujas. “Zīmju iestrāde prasa vairāk laika, bet, ja ir tā, tad karote jāpārdod dārgāk. Pamazām Latvijā roku darbu sāk novērtēt, lai gan mākslas saloni Rīgā, kur sūtu savu produkciju, gandrīz neko nedarot, nopelna tikpat, cik es. Ja karoti pārdodu par latu, salons pieliek vēl vienu latu klāt,” rēķina Viesturs. Meistars dažkārt jūtas kā karošu karalis, īpaši tad, kad, aizbraucot uz gadatirgu, piemēram, Latgales pusē, tur ir vienīgais šīs produkcijas piedāvātājs. “Latgales ļaudis brīnās, ka mēs ar koka karotēm aizraujamies. Viņi priekšroku dod izstrādājumiem no māla, tomēr arī šajā novadā cilvēki arvien vairāk apzinās, ka rūpnieciski gatavota karote nestāv blakus ar roku grebtajai, jo katrai ir individuāla pieeja,” lepojas Viesturs. Nesen viņš pirmo reizi mēģinājis izgrebt karoti no ievas un atzinis, ka koksne ir mīksta un labi padodas meistara rokām. Vienīgā problēma – ilgi jāgaida, kamēr ieva pārtop kokā.
“Karošu grebšana līdzinās meditācijai, tā cilvēkam liek iekrist darbā, ļaujot atpūsties prātam,” uzskata “Kļaviņu” saimnieks.
Nelāgu koku vispār nav
Ja kāds šo patiesību mēģina apstrīdēt, Viesturs ir gatavs pierādīt pretējo. Protams, ir koki, no kuriem grebtās karotes ātrāk nolietojas un plīst, piemēram, osis un ozols, bet arī tiem iespējams rast praktisku pielietojumu.
“Sekoju mēness fāzēm, zodiaka un laika zīmēm, piemēram, karotes grebju no jaunā mēnesī cirsta koka, tad tās ilgi ir mitras un neplīst. Žēl, ka šodienas kalendāri visai maz līdzinās senču kalendāriem, kuros viss bija noteikts ar ārkārtīgu precizitāti, tāpēc tagad vairāk jāpaļaujas uz saviem vērojumiem. Vienmēr paturu prātā, ka neviena zodiaka zīme, ne arī mēness fāze nelīdzēs, ja katrā karotē neielikšu mīlestības enerģiju. Savādi, bet katrai karotei vienmēr atrodas konkrēts pircējs. Pirms tam viņš izcilā visas karotes, pasvārsta rokās, pasmaržo, noglāsta, līdz izvēlas vienu vienīgo. Atceros kādu gadījumu. Gadatirgū netālu no manis kāds daiļamatnieks centās pārdot dzintara izstrādājumus. Viņš visādi pūlējās, bet neviens neko nepirka. Uzzināju, ka izstrādājumi darināti no zagta dzintara. Lūk, tā!”
Veidos skulptūru dārzu
Viesturs neliedzas, ka vairāk nekad negribētu strādāt valsts darbā, kad cilvēks ir sasiets ar obligāto darbdienas stundu valgiem. Meistars ir un vēlas arī turpmāk būt sava laika noteicējs.
“Zinu, ka nekļūšu materiāli bagāts. Mana bagātība būs jaunu ideju piepildījums. Protu pīt grozus no kārklu klūgām. Šodien tiem vēl arvien ir praktisks pielietojums. Nekāds noslēpums man nav arī tādu koka tupeļu, ar kādām staigā dāņi, gatavošana. Izstrādājumu kolekcijā ir arī mūzikas instrumenti, kas noder folkloras grupām. Varētu gatavot arī mēbeles, bet, lai to darītu, vajadzīgas dažādas iekārtas, kas dārgi maksā. Jau šobrīd lielākus un mazākus kaltus karošu grebšanai gatavoju pats,” stāsta Viesturs. Viņš uzskata, karote tāpat kā spieķis vai trauks līdzinās skulptūrai, kam labi jāizskatās no visām pusēm. Meistaram bijusi iespēja piedalīties kādā daiļamatnieku pasākumā Valmieras rajona Mazsalacā. Tur viņš mēģinājis darināt koka skulptūru. Iepaticies. Tagad Viesturs klusībā lolo domu, ka nākotnē “Kļaviņu” pagalmā un tā tuvējā apkārtnē vietu radīs koka skulptūras, kurās būs attēloti dzīvnieki. Pirmie miniatūrie mēģinājumi jau ir. Izdodas. Arī pēc modeļiem nevajadzēs tālu raudzīt, jo itin bieži mājai no meža pietuvojas lapsas, zaķi un stirnas, bet lāci, meža cūku, alni vai kādu citu zvēru no koka itin labi var veidot, ļaujoties paša iztēlei.
