Ar mūsdienu tehnoloģiju sasniegumiem, kā jūs jau ziniet, un straujo progresu medicīnas zinātnēs ir panākams arī tas, ka pat bērna piedzimšana vecākiem vēlamā datumā ir pilnīgi iespējama, vadāma un uzskatāma par apskaužami vienkāršu.
1. Ievads. Visu vai neko
“Ar mūsdienu tehnoloģiju sasniegumiem, kā jūs jau ziniet, un straujo progresu medicīnas zinātnēs ir panākams arī tas, ka pat bērna piedzimšana vecākiem vēlamā datumā ir pilnīgi iespējama, vadāma un uzskatāma par apskaužami vienkāršu. Neviens nebrīnās vairs arī par to, ka embriju no tā sauktās mēģenes – mākslīgiem apstākļiem ārpus sievietes organisma var “pārstādīt” sievietes organismā, un pirmsākuma šūnas – olšūnu un spermatozoīdus var rūpīgi izvēlēties. Te var būt dažādi varianti: pašu nākošo vecāku šūnas un bērna izaudzēšana bioloģiskās, īstās mātes dzemdē, vai svešas – donoru pirmšūnas sievietes, nākošās mātes organismā vai retāk – bērna vecāku dzimumšūnas ar tā saucamās surogātmātes līdzdalību bērna iznēsāšanā. Tātad praktisku variantu ir pietiekoši daudz. Klonēšanas metodika, šūnu kodolu pārstādīšana, klonēšana terapijas nolūkā, spermas banka, – vairākus gadus atpakaļ tie bija termini, ko lietoja zinātnieki un šaurs aprindu loks, tagad ar tiem piebārstītas interneta diskusiju lapas, tas vairs nav tabu. Mēs savā nozarē esam apguvuši pieredzi desmit gadu garumā, un tas ir tikai sākums. Pasaulē ik brīdi parādās jauni pētījumi, satraucoši atklājumi… Apstāšos pie dažiem mūs interesējošiem jautājumiem. Uz jūsu jautājumiem, cienījamie kolēģi, atbildēšu pēc lekcijas, un būs arī demonstrējums, un aicināšu uz diskusiju… Jautājums par netradicionālu bērna radīšanu drīzāk ir ētikas un morāles jautājums. Jūs arī tam droši vien piekritīsiet…”
Profesora lekciju tulkoja arī angļu valodā. Iveta virspusēji klausās profesora Liniņa teiktajā, brīžiem ne visu saprazdama: terminu jūklis, zinātniski skaidrojumi. Viņas domas bieži aizklīst tālu projām no šīs telpas, un vārdi un jēdzieni profesora runā ir tikai kā viņas pārdomu fons. Viņa un Ivars beidzot ir tik tuvu savu vēlmju piepildījumam, ka pat galva reibst, visu izprotot smalkāk un detalizētāk nekā sākumā licies. Tas, ka viņiem, iespējams, būs bērns, kas izdodas līdzīgos gadījumos līdz pat piecdesmit procentiem, kā apgalvo profesors, paceļ sen zudušo Ivetas pašapziņu nebijušos augstumos. Viņi – četrdesmitgadnieki – jau bija gandrīz samierinājušies ar bezbērnu ģimenes likteni, kad caur kādu Ivara draugu iepazinās ar Latvijā dzimuša tā sauktā mēģenes zīdaiņa ģimeni. Viss tikpat kā sagriezās ar kājām gaisā: visas domas, intereses un sarunas, kontakti un beidzot arī tikšanās ar profesoru Liniņu klīnikā. Laulātie, it īpaši viņa, bija ar mieru izdarīt visu iespējamo, lai īstenotu radušos cerību un beidzot kļūtu par sava, ne adoptēta bērna vecākiem.
