– Jā, velc! Aiziesim tepat līdz pagastmājai. Tev būs jāaizpilda dažas anketas un tad – miers un Dievs tai mēslu bradāšanai pelēko budžu laidaros!
– Jā, velc! Aiziesim tepat līdz pagastmājai. Tev būs jāaizpilda dažas anketas un tad – miers un Dievs tai mēslu bradāšanai pelēko budžu laidaros!
– Bet kāds darbs man būs jāstrādā?
– Tev būs jāpalīdz rekvizēt buržuju mantas.
– Bet tad jau man vajadzēs arī revolveri. Ar labu tak neviens savu mantu nedos?
– Dabūsi i revolveri, i šauteni. Bet vai tu šaut proti? – stingri noprasa Zviedrs.
– Vai tad man būs arī jāšauj? – bailīgi ieprasās Vera.
– Man ierocis tikai pabiedēšanai vajadzīgs.
– Ja kāds pretosies – gāz tik virsū! Nekas, es tevi pamācīšu gaili nospiest. Bet tagad iesim. Rīt no rīta aizbrauksim uz Jaunzemiem pie maniem vecajiem. Rīt Jaunzemi būs bez saimnieka – par to jau esmu gādājis.
– Kā tā – bez saimnieka?
– Šovakar būs no Gulbenes tribunāla gūstītāji un ņems to vīru pie dziesmas. Gana viņš mana vecā sviedrus sūcis. Atmaksai vajag būt!
– Tad jau pie reizes Ušuru arī varēja paņemt.
– Pareizi, jā! Es tūdaļ piezvanīšu.
Zviedrs pieiet pie telefona. – Hallo! Kas pie aparāta?
– Biedrene Natālija Vālodze.
– Šeit biedrs Zviedrs, Jaungulbenes pagasta milicis. Vai nevarētu palūgt biedreni Alvīni Šmerliņu?
– Par nožēlošanu – nē. Viņa ir baznīcā – tribunāla sēdē.
– Ak tā, žēl…
– Ko varētu ziņot?
– Ziņojat, lai pie reizes šovakar apcietina arī mūsu pagasta Ušuru saimnieku – kontrrevolucionārs.
– Tiks darīts!
3.nodaļa
Pukijs klusi ierūcas. Spēcīgi sitieni pie durvīm Erni pamodina.
– Kas tur ir? – zēns skaņi noprasa.
– Nerunā daudz, laid iekšā! – atbild skarba, parupja balss.
– Ļaujiet bikses uzvilkt, – mierīgi atbild Ernis.
Saimniece, no trokšņa pietrūkusies, iznāk nobijusies pie Erņa, nesdama rokās aizdegtu lielo lampu, kuras zaļais kupols viegli tinkšķ, trīcēdams misiņa turētājos. Ernis paņem lampu un uzliek uz saimes galda. Nervozā saimniece, rokas lauzīdama, vaimanā vienā gabalā: – Vai die’, vai die’ – ko nu lai iesāk? Par atbildi skan lāsti un lamas aiz durvīm.
Cauri kņadai izskan skarbs, pavēlošs: – Vai laidīsiet vai ne? Likuma vārdā! Par labas gribas pierādījumu smagi atsitas šauteņu rezgaļi pret durvīm. –
– Es gan nedrīkstu… Jaunzema nav mājās – atsāk saimniece, it kā sitieni pret durvīm ķertu viņu pašu.
Ernis mierīgs un pašpaļāvīgs pieiet pie durvīm un atbultē tās. Istabā iebrūk trīs stāvi.
Pukijs bailīgi palien zem gultas. Viņš sajūt savu vecumu. Viņš allaž pateicīgs Jaunzemu mājas ļaudīm, kas neliedz viņam vecumdienas pusaklam pavadīt istabā pie siltā mūrīša un vēderam dod to pašu ko toreiz, kad vēl vingri vasarās kūleņoja gāršā ap lopu baru un naktīs, gulēdams klēts palievenī, bija varens sargs mājai.
– Par ko tad citi palika aiz durvīm? – Ernis zīmīgi prasa ienācējiem. Viņš zināja, ka Jaunzems, bēgdams no vasaras balkona pa ārējām durvīm, varēja uzskriet sargvietās stāvošajiem. –
– Kas tev, smuli, par daļu!? – draudoši uzbrēc bārdaina pusmūža cilvēks. No viņa pavēlošās izturēšanās var manīt, ka tas ir bandas varonis.
Kad 6.decembra vakarā Gulbeni bija atstājis okupācijas karaspēks, vietējo varu savās rokās sagrāba sarkanie gvardi, kuru varoņiem, vai tā sauktajiem komisāriem, pirmais darbs bija gādāt par sava izbadējušā vēdera apmierināšanu. Vietējie proletāriešu “apzinīgie” barveži ar brāļiem Eduardu, Voldemāru un Jūliju Sirmiem priekšgalā jau iepriekš bija rūpējušies par “melnās tāfeles” sarakstu, pēc kura bija jāsāk “komunizēšana”.
Pie noorganizētās strādnieku deputātu padomes nekavējoties tika “izbīdīta” politiskā nodaļa kontrrevolucionāru ķeršanai.
