Lai nu vēl kā kāds teic, ka nav Dieva dāvanu. Arī es kādreiz neticēju. Toties tagad…
Lai nu vēl kā kāds teic, ka nav Dieva dāvanu. Arī es kādreiz neticēju. Toties tagad… Tagad jebkuram cilvēkam varu apzvērēt, ka vēl šobaltdien Dieva dāvanas gan krīt no debesīm, gan staigā pa zemes virsu.
Par šādas ticības izaugsmi jāpateicas liktenim, kas mani piecdesmitajos gados aizveda uz tālo Kazahiju. Kā jau svešā pusē, svešos ļaudīs dzīvojot, ne vienmēr iet gludi. Trakākais bija tas, ka darbavieta, kur strādāju, mūžīgi vilcinājās ar algu un avansa izmaksām. Dažreiz izmaksa tika nokavēta par divām, trim dienām vai nedēļu. Bet reiz tā aizkavējās veselas trīs nedēļas. Tāda algas gaidīšana bija pat satriecoša – nokritos svarā par vairākiem kilogramiem. Pie elevatora celtniecības darbs bija smags, bet pēdējo nedēļu ar ēšanu vajadzēja knapināties, jo aizlienētā nauda arī gāja uz beigām. Un tad vienā jaukā dienā tā izbeidzās pavisam – kabatā svilpoja vējš. Nokārtu galvu nākot no darba mājā, jutu, ka vēders kurkst kā varžu dīķis. Gudroju, kura būs tā cēlā dvēsele, kas nabaga latviešu zēnam aizdos vēl vienu zaļo trijnieciņu.
Izeja bija jāatrod
Tā vairs nebija romantika. Izeja bija jāatrod. Staigājot pa istabiņu, radās pat doma ierosināt pilsētā noorganizēt veikalu “uz krīta”, kur varētu visu vajadzīgo iegādāties tādi cilvēki kā es, kas nonākuši līdzīgā situācijā. Kaimiņos dzīvoja vāciete Krista. Aizgāju līdz viņas durvīm, bet tām priekšā – piekaramā atslēga. Citur negāju prasīt, jo svešiem cilvēkiem ne labprāt aizdod. Žēlodamies par likteni, atgriezos savā istabiņā, sametu mutes mazgājamā vannītē puslitra burciņas un ķēros pie mazgāšanas. Pie stacijas gastronoma kioskā pieņēma tukšo stikla taru. Bija jāpasteidzas, jo kiosks strādāja tikai līdz astoņiem vakarā. Vismaz maizei sanāks. Saliku burciņas tīkliņā un, ieskatījies pulkstenī, lielā ātrumā steidzos uz stacijas pusi. Tas nekas, ka viens otrs, laikā nepagriezies, tika ar plecu aizķerts. Varbūt mani noturēja par mazliet dīvainu. Lai arī tā, ja šie cilvēki ir mazliet neattapīgi.
Nezināju, ko nu iesākt
Kad pieskrēju pie gastronoma, kuram sānos kā brūna piepe “pieaudzis” kiosks, pulkstenis bija jau pusastoņi. Uz stikla balsnēja zīmīte. Mani tūlīt pārņēma satraukums: kaut kas nebija tā, kā vajag. Pie kioska negrozījās neviena “dzīva dvēsele”. Zīmīte lika saprast, ka kiosks nestrādā darbinieka slimības dēļ. Ko nu iesākt? Kāds garāmgājējs teica, ka taras pieņēmējs esot slimnīcā. Kādu minūti vēl pamīcījos pie kioska un tad iegāju veikalā uzzināt kaut ko vairāk. Varbūt manu nesamo pieņems šeit?
Kāda no pārdevējām, kam pajautāju, kur var nodot tukšās burciņas, paskatījās uz manu piestūķēto tīkliņu, pagrozīja galvu un šķelmīgi palūrēja: “Diemžēl jūsu vēlēšanos gan nevarēšu izpildīt. Iespējams, jaunnedēļ būs jauns taras pieņēmējs.” Pārdevēja aizgāja apkalpot pircējus. Es brītiņu vēl pastāvēju un tad gāju no veikala ārā. Sirds krūtīs bija tik smaga kā akmens. Prātoju, kā ar tukšu vēderu aiziet gulēt, jo pat kaimiņiem lūgt maizes gabalu sirds neļāva – kaunējās.
Pēkšņi uzsmaidīja laime
Vēlreiz aizgāju līdz kioskam, vēlreiz izlasīju zīmīti un tad pa trotuāru lēnām, nodurtu galvu sāku iet uz mājas pusi. Te pēkšņi pie kājām zemē uz melnīgsnējā asfalta, kurš bija apķepis ar dubļiem, manas acis ieraudzīja salocītu lillīgo divdesmit piecu rubļu gabalu. Es pat nodrebēju un labās kājas kurpi uzstūmu naudaszīmei virsū. Kad garāmgājēji bija aizsteigušies garām, pieliecos, paņēmu saujā atradumu un pagriezos uz veikala pusi.
Es atkal viss trīcēju, bet šoreiz no prieka. Patiešām tā bija Dieva dāvana! Cits teiktu – laime uzsmaidīja! Tādas lietas visu mūžu nevar aizmirst.
