Jau otro gadu gulbenieša Ulda Rudzīša ikdienas dzīve rit tālu projām no Latvijas. Varētu jau teikt, ka Uldis neko daudz neatšķiras no citiem vienaudžiem, kas pelna maizi ārzemēs un elpo turienes brīvo gaisu.
Jau otro gadu gulbenieša Ulda Rudzīša ikdienas dzīve rit tālu projām no Latvijas. Varētu jau teikt, ka Uldis neko daudz neatšķiras no citiem vienaudžiem, kas pelna maizi ārzemēs un elpo turienes brīvo gaisu. Ar rokām, ar prātu, ar savu spēku, gudrību, veiklību, ātrumu un veselību Uldis nopelna sev maizi un uzkrāj praktisko darba pieredzi.
Viņš prot salīdzināt, kā spēlē basketbolu latvietis, polis, ungārs, krievs, amerikānis un tā tālāk. To visu liekot aiz auss, varbūt dienās no Ulda būs labs treneris.
Joprojām viņu Gulbenē mīl un atceras kā vienu no labākajiem “Buku” basketbolistiem. Satiekot Uldi šovasar Gulbenē, kur viņš bauda vasaru un atvaļinājumu, gribas neviļus pasmaidīt. Tā ir patīkama tikšanās! Uldis ir gulbenietis – no matu galiņiem līdz papēžiem. Būdams mājās, viņš arī trenējas. Tagad Uldis to dara kopā ar vecajiem “bukiem” – Artūru Brūniņu un Jāni Graudiņu. Laipni puiši ir gaidīti “Bumerangs/Gulbene/ASK” komandā. Piedalījušies kopīgos treniņos, kurus vada treneris Arvis Steckis. “No rītiem mēģinām skriet un svarus celt, vakarpusē ejam pamētāt bumbu grozā vai paskriet,” stāsta Uldis.
Ilgas pēc latviskā darbā un ēdienkartē
Uldis saka – tā gribēja un tā notika. Viņš vēlējās spēlēt basketbolu ārzemēs un to dara un darīs vēl tik ilgi, kamēr veselība ļaus un pietiks paša labās gribas. Dzīvodams tālu no mājām, viņš novērtējis latviskumu – attiecībās, dabā, ēdienkartē. Reizēm tā visa tik ļoti pietrūkstot, ka Uldis pat nemana, cik daudz laika pavada pie datora, sērfojot internetā, pārskatot savu epastu. Internets palīdz sajust sevi tuvāk mājām, piederīgajiem, draugiem. Tā ir arī iespēja vienkārši parunāties, turklāt – latviski.
Uldis saka, ka, spēlējot basketbolu ārzemēs, ir jārēķinās ar emocionālu vientulību. “Divas stundas basketbola no rīta, divas stundas vakarā un pārējā laikā esi viens. Ir sajūta, ka 24 stundas esi viens. Protams, rodas jauni draugi, ar kuriem kopā var doties apskatīt muzejus, apmeklēt kinoteātrus, atpūsties, tomēr pārsvarā ir vientulība,” atzīst Uldis. Tieši tāpēc katru dienu savas stundas divas Uldis pavada internetā. “Gribas taču zināt, kas notiek Latvijā, Gulbenē. Lasu “Dzirksteli” internetā,” stāsta viņš.
Pirmoreiz dodoties strādāt uz ārzemēm, Uldis nepietiekami pratis angļu valodu. Tagad ar citzemju draugiem viņš brīvi spēj saprasties. Neesot tā, ka perfekti pārvaldītu angļu valodu, tomēr sarunvalodas līmenī to spēj. Valodu viņš iemācījies tāpat kā bērni mācās runāt – vārdu pa vārdam. Vēlēšanās kontaktēties, saprasties bijusi milzīga. Tāpēc valoda pati devusies rokās. “Varu ar savu angliski runājošo draugu Stenliju 12 stundas runāties, un mēs sapratīsimies,” smej viņš. Taču viņš sapratis, ka iemācīties ungāru valodu – tas ir bezcerīgi. Prot skaitīt līdz 10 ungāriski, prot pateikt šajā valodā “paldies” un “lūdzu”, tas arī viss. Savukārt turienes ļaudis reti kurš protot runāt angliski. Uldim nekas cits nav atlicis kā likt lietā dabisko šarmu – smaidu. Ar ungāriem viņš sazinājies, izmantojot cilvēces vissenāko sazināšanās prasmi – žestus. Savukārt poliski Uldis iemācījies runāt. Kādreiz licies, ka tas itin nemaz nebūs grūti, jo poļu un krievu valoda ir radnieciskas. Izrādījies, ka poļu valoda stipri atšķiras. Tāpēc poļi reizēm nemaz nesaprot krievus un otrādi.
Gan Ungārijā, gan Polijā Uldim ir savi mīļākie turienes nacionālie ēdieni. Lielā mērā arī ar tiem viņam saistās šo tautu identitāte. Tāpat kā ar nacionālo basketbolu. Polijā Uldim visgardākā šķiet liellopa kuņģa zupa, kas esot mazliet līdzīga soļankai un tomēr ir citāda. Ungārijā garšojusi gulašzupa. Ungāru ēdieni vispār esot specifiski. Savukārt Latvijā neesot nekā gardāka par sautētām cūku ribiņām. Ciemojoties pie mammas, Uldis jau iepriekš mēdz pasūtīt frikadeļu zupu vai kāpostu tīteņus. Uldis atzīst, ka latviskā virtuve ir vislabākā. Un latviešu basketbols – arī nav peļams.
Polijā spēles uz dzīvību un nāvi
Savukārt ungāru basketbols nav nekāds spēcīgais. Polijā gan ir! Taču ungāri piestrādā pie šā jautājuma. Katrā valsts komandā ir pa pieciem basketbolistiem ārzemniekiem. Tāpēc kopumā arī Ungārijā basketbola līmenis nav slikts.
Ungārijā… Uldim patika cilvēku attieksme – izpalīdzīgums, dāsnums, pretimnākšana. Arī siltums, daba, Budapeštas tuvums. “Man nav datora, klubs sagādā. Man jānomaina automašīnai riepas, nomaina. Neprasa par to neko pretī. Cilvēku attieksme ir pārsteidzoši laipna. Vienīgais, ko no manis gaida, lai daru godīgi savu darbu. Ja es izturos labi, pret mani izturas tāpat,” saka Uldis. Komanda, kurā viņš spēlējis Ungārijā, neesot bijusi tā veiksmīgākā, taču viņam veicies. Uldis daudz bijis uz laukuma. Pēdējā spēlē viņš uzstādījis kluba rekordu – guvis 44 punktus. Un tomēr viņš nolēmis otru sezonu šajā komandā vairs nepavadīt. Tomēr šajā ungāru klubā Ulda vieta nepaliks tukša. Uz Ungāriju spēlēt basketbolu dosies Jānis Graudiņš.
“Man gribas kaut ko jaunu. Gribas sasniegumus. Gribas tikt uz augšu. Tagad atkal būšu Polijā, kaut zinu, ka basketbols ir nežēlīgs. Katra spēle ir uz dzīvību un nāvi. Polija ir liela, konkurence starp komandām arī nopietna,” atzīst Uldis.
Ir prātīgāks, ēlas ģimeni
Protams, Uldis jūt, ka ar gadiem klāt nāk apdoma. “Jūtu, ka ne vienmēr lietā jāliek ātrums. Visu daru ar prātu. Spēku taupu. Prāts pietaupa ātrumu, kur nevajag, tur nelienu,” atzīst Uldis.
Vēl Uldis aizdomājies par to, ka gribētu savu ģimeni. Viņš domā, ka viņam būs jāpielāgojas ģimenei, nevis otrādi. “Saprotu, ka visu dzīvi basketbolu nespēlēšu. Cik tad ilgi viens klaiņošu? Gribas taču sev blakus savu otro pusīti,” atzīst viņš. Uldis līdz šim dzīvē sportam ir devis priekšroku. Tāpēc ir tā, kā ir. “Daudz kur, par personisko dzīvi runājot, pats esmu vainīgs. Kamēr esmu viens, varu dauzīties pa pasauli. Pēc tam ir jārēķinās ar otru pusīti,” saka Uldis. Tieši basketbols viņam palīdzējis apzināt dzīves prioritātes. Divi gadi projām no mājām, vientulība, atrautība no ierastās vides… Tas viss palīdzējis saprast, cik svarīga cilvēkam ir ģimene, mīļie cilvēki. Uldis turklāt pēc dabas nav klaiņotājs. Viņam gribas, lai, nākot mājās, zinātu, ka logā ir gaisma, ka viņu gaida. Negribas tukšumu personiskajā dzīvē. Tāpēc, būdams Gulbenē, Uldis šovasar grib “sakārtot lietas” un, iespējams, arī savu privāto dzīvi. Nākamreiz viņš mājās būs Ziemassvētkos. Šovasar Uldis pārliecinājies, cik ļoti mainījusies ir Gulbene. Ir prieks par Balto pili, par labajām cerībām, kas saistās ar to. Iepriecina tas, ka Gulbenē cenšas pamazām sakārtot ceļus.
“Vienu gan gribu teikt, ka Pilsētas svētki man nepatika. Pietrūka zaļumballes visu vecumu ļaudīm un salūta, par kuru būtu prieks visām paaudzēm,” saka Uldis.
Vēl viņš pārliecinājies, ka jauniešiem Gulbenē nav, ko darīt. Tiesa, uz sevi viņš to attiecināt nevar, jo pats organizē savu brīvo laiku.
“Kas man patīk Gulbenē, ir tās zaļums. Patīk, ka varu iesēsties automašīnā un pēc piecām minūtēm jau esmu pie ezera, sporta zālē vai stadionā. Vasaru te pavadīt ir jauki, bet citos gadalaikos ir problēmas. Nav ne kino, ne boulinga,” atzīst viņš.
***
Vizītkarte
– Vārds, uzvārds: Uldis Rudzītis.
– Vecums, horoskopa zīme, dzimšanas vieta: 28 gadi, Lauva, Gulbene.
– Izglītība: augstākā profesionālā – sporta un veselības skolotājs.
– Kopā ar basketbolu: jau 21 gadu.
– Komandas, kurās spēlējis: “ASK/Miks”, “ASK/Buki”, BK “Barons”, Ostrovas “STAL” (Polija), “Dombovar” (Ungārija).
– Nodarbošanās: basketbolists, saspēles vadītājs, aizsargs, jaunajā sezonā spēlēs Polijas komandā – “Polpak”.
– Garums, svars, acu krāsa: 1,92 metri, 93 kilogrami, gaišas – zilzaļas.
– Ģimenes stāvoklis: neprecējies, bet… ir draudzene.
– Gulbenē Uldi varēs sastapt: vēl līdz 1.septembrim.
