Lēnām… Lēnām… Skan viļņu sērīgā dziesma. Tie teic atvadas kādam, kas aizgājis.
Lēnām…
Lēnām…
Skan viļņu sērīgā dziesma. Tie teic atvadas kādam, kas aizgājis. Tam, kurš pat atvadīties nav paspējis. Viņš neatgriezīsies. Tāpēc viļņi dzied savu dziesmu. Kāds cilvēks bija miris – izrauts no dabas, kas viņu bija sargājusi un priecējusi. Šo vēsti viļņi aiznes tālāk. Līdz to sadzird vistālākajā zemes malā. Tagad to zina visi. Viņa vairs nav – šalc drūmie meži… Viņa nav – nočukst daiļie ziedi un skumjās noliec galvu. Vēl uz šīs zemes nav bijis cita šāda cilvēka kā viņš. Neviens nav tā rūpējies par dzīvību, par dabas skaistumu. Un nu viņa vairs nav. Vējš ziedu čukstus aiznes uz tuksnesi, lai uzzinātu arī tur. Viņa vairs nav! Nu to zina visa pasaule, visa dzīvā daba. Ikkatrs nolej par viņu asaru. Tagad uz zemes ir miers. Zvēri vairs nekaujas savā starpā un augi noliec lapas. Pat straujais vējš pierimstas. Uz zemes ir nemanīts klusums. Visi skumst.
Annamarija Indāne, Gulbenes 2. vidusskola 9. klase
