Es pieglaužos pie sūnas zaļas Kā bērniņš māmiņai pie pleca, Un pārvēršos par kukainīti mazu, Kam reizēm grūti izdzīvot.
* * *
Es pieglaužos pie sūnas zaļas
Kā bērniņš māmiņai pie pleca,
Un pārvēršos par kukainīti mazu,
Kam reizēm grūti izdzīvot.
Ar mani kā draugu
sāk runāt ziedi.
Ar putniem un tauriņiem
sveicinos klusi.
Ar meža bites medus lāsi
man pietiks mūžam.
Ar lapu apsegusies,
guļu zem sēnes,
līdz mežu krēslā
tin vakars.
Tad velku zaķkāpostu
uz savu māju pusi.
Es mīlu šo skaistumu,
kas ir ik uz soļa.
To Dievs devis sargāt,
mīlēt un baudīt.
Tā – daba, kurā laime
un klusums mīt.
Neļauj to nevienam
samīdīt!
Lilita Stikiņa,
Gulbenes vidusskola 10.kl.
* * *
Uz mirkli pasaule paslēpās
zilu ceriņu jūrā,
un mans skatiens jau atkal
meklēja pieclapu laimi…
Naska bite dūca pie auss,
un es to netraucēju.
Bitēm un ziediem
ir īpaša mīlestība,
kuru nevar izteikt vārdos…
Stāv Latvijas bērzs
Stāv Latvijas bērzs.
Šalc zaļas bērzu birzis,
Trauc ūdeņus upes uz ezeri zili.
Pār mežiem, norām un siliem
Stāv Latvijas bērzs.
Tas redzējis daudz,
tāpēc klusējot stāv.
Tā sula dod spēku
un veldzē mums slāpes.
Stāv Latvijas bērzs.
Tikai – kāpēc dažreiz
darām tam sāpes?
Stāv Latvijas bērzs
un apkārt tāds miers.
Tāds svētlaimīgs bērzs
pār Latviju stāvēs.
Sandra Ivanova (40 gadi)
* * *
Kad kokos vēji pūš,
Klāt ir rudens…
Kad krāsainas lapas no kokiem krīt,
Klāt ir rudens…
Kas gan dabā var būt tik skaists un
Krāsains, ja ne burvīgais, krāsainais
Rudens.
Rudens, tik krāsaini skaists, un
Viņš nāk…
Gluži kā dziesmā, kas tuvina
Mūs – “Nāk rudens apgreznot
Latviju…”
Un tā tik tiešām arī ir, kad
Vasara beidzas un skola kad
Sākas. – “Nāk rudens apgleznot Latviju..
Evija Baltiņa, Druvienas pamatskolas Jauno literātu pulciņš
