Rankas pagasta uzņēmums SIA “Grantiņi 1” lielākoties līdzekļus investē jaudīgas meža tehnikas iegādei, jo tikai ar jaunām tehnoloģijām var pastāvēt konkurences apstākļos.
Rankas pagasta uzņēmums SIA “Grantiņi 1” lielākoties līdzekļus investē jaudīgas meža tehnikas iegādei, jo tikai ar jaunām tehnoloģijām var pastāvēt konkurences apstākļos.
“Viss sākās apmēram tā, kā labā brazīliešu seriālā. Beidzu Tehnisko universitāti, nākotnes plānus saistot ar Rankas kartona fabriku, bet viss izvērtās citādāk, jo Latvijā darbību sāka izvērst lielie ārzemju uzņēmumi, atklāti pasakot, ka Latvijas uzņēmumi, kas nodarbojas ar kartona ražošanu, nav vajadzīgi. Vajadzēja plānus mainīt, sliecoties par labu mežizstrādei. Sākumā abi ar brāli ņēmām rokās motorzāģi un griezām kokus. Apmēram pusotru gadu tā strādājām, sakrājām naudu, lai iegādātos automašīnu, ko savukārt ieķīlājām, nopirkām nākamo,” stāsta SIA “Grantiņi 1” rīkotājdirektors Aldis Stūriška. Par darbības sākumu uzskatāms 1993.gads. Viņš nenoliedz, ka šodien sasniegtais nācis ar lielu un neatlaidīgu darbu, kas saistīts ar uzņēmuma attīstību un labas komandas izveidi.
Galvenais – strādnieku kvalifikācija
“Uzskatu, ka uzņēmums var normāli darboties tikai tad, ja tajā strādā cilvēki, kas labi pārzina tiešos darba pienākumus,” piebilst rīkotājdirektors. Šobrīd SIA “Grantiņi 1” nodarbināti 55 līdz 60 cilvēki, kas strādā objektos, kas atrodas Austrumvidzemē, Rietumvidzemē un nedaudz arī Latgalē.
Jau 1993.gadā, kad A.Stūriška sācis nodarboties ar mežizstrādi, cilvēki kā bites zumējuši apkārt, teikdami, ka meži jau sen izcirsti, bet uzņēmējs viņos neklausījies, jo bijis pārliecināts, ka, labi strādājot, daudz ko iespējams sasniegt.
“Mežistrāde ir ļoti smags bizness, jo traucē nenoteiktība, ko rada biežā mežsaimniecisko likumu un noteikumu maiņa. Neviens par šīm izmaiņām iepriekš nebrīdina, tāpēc, nonākot kārtējās dilemmas priekšā, jādomā, kā turpmāk strādāt,” uzskata A.Stūriška.
“Vienmēr saku, ka darbu esam izvērsuši no Liepnas līdz Ogrei, veicot pilnu mežizstrādes ciklu. Tas nozīmē, ka kokus zāģējam, izvedam, gatavojam augsni, stādām un kopjam mežu un tamlīdzīgi,” stāsta A.Stūriška. Pēdējā laikā daudz līdzekļu investēts jaunas tehnikas iegādei, lai varētu strādāt civilizēti. A.Stūriška uzsver, ka arī roku darbs ar katru gadu kļūst arvien dārgāks, jūtams arī kvalificētu strādnieku trūkums. Šobrīd uzņēmumā strādā Rankas pagasta cilvēki, ļaudis no Cēsu rajona Jaunpiebalgas, Gulbenes, Viļakas, Cēsīm un citurienes.
“Labus kadrus ir iespējams sameklēt, bet viņi ir daudz jāmāca. Lielākā problēma ir tā, ka šodien mums vajag domājošus cilvēkus, tādus, kas prot rīkoties ne tikai ar traktora vai automašīnas stūri, bet pārzina arī datorus, ar ko aprīkota mūsdienīgā mežizstrādes tehnika,” uzskata A.Stūriška. Daudzi pašreiz uzņēmumā strādājošie stažējušies Somijā. Šogad mācījušies četri cilvēki, drīzumā turp dosies vēl divi. Mācības ārpus Latvijas robežām šobrīd ir saistītas ar lielām investīcijām, bet uzskatām, ka tas nākotnē noteikti atmaksāsies.
Vispirms izvērtē izdevīgumu
A.Stūriška uzskata, ka ne uz brīdi uzņēmums nevar apstāties pie sasniegtā, ir jāaug līdzi laikam, kas sevi piesaka ar modernizāciju arī mežistrādē. Pretējā gadījumā uzņēmumu “aprīs” haizivs, ko sauc par konkurenci.
Uzņēmējs stāsta, ka plānots strādāt pie koku ciršanas atlikumu šķeldošanas cirsmās, tāpēc šobrīd tiek izvērtēts, cik tas ir vai nav izdevīgi. Šķeldošanas iekārtas iegādei būs vajadzīgs aizdevums bankā, kas uzņēmumu šobrīd vairs nebaida.
Mežizstrādes tehnikas remontbāze un tehnikas novietošanas laukums izveidots bijušās Rankas kartona fabrikas teritorijā. Šobrīd ir izstrādāts projekts, lai darbnīcas atjaunotu mūsdienu prasībām atbilstošā līmenī, ierīkojot apkuri, nomainot logus, iegādājoties remontam nepieciešamo aparatūru un tamlīdzīgi.
“Mežtehnikas apkope ir ļoti dārga, tāpēc, lai samazinātu ar to saistītās izmaksas, cenšamies visu veikt saviem spēkiem. Pamazām jau esam nojaukuši vecās, nolietojušās ēkas un tamlīdzīgi,” stāsta A.Stūriška. Viņš nenoliedz, ka sākotnēji, vērojot, kā pamazām aizmirstībai tiek atdota kartona fabrika, bijis mazliet skumji, jo ar fabriku saistīts arī Alda tēva mūžs.
“Ātri sapratu, ka šī vieta ir neizdevīga un pat nederīga mūsdienu rūpnieciskās ražošanas prasībām, jo tuvumā ir Gauja, arī reljefs nav piemērots, tāpēc vienīgā iespēja kartona fabrikā bija ierīkot muzeju. Arī fabrika nepieder mums. Tās īpašnieks dzīvo Amerikā,” stāsta A.Stūriška.
Iedziļinās vienā ražošanas nozarē
Uzņēmējs ir pārliecināts, ka ar panākumiem iespējams strādāt tad, ja pamatīgi ir apgūta viena noteikta ražošanas nozare. Viņš nenoliedz, ka varētu ne tikai kokus cirst, bet no tiem gatavot arī mēbeles un tamlīdzīgi, bet šobrīd tas nav vajadzīgs, jo šādam mērķim jāveido atsevišķa absolūti jauna struktūrvienība.
A.Stūriška stāsta, ka pagājušajā gadā SIA “Grantiņi 1” nozāģējuši apmēram 90 000 kubikmetru koksnes, bet šogad šis apjoms noteikti palielināsies. Mēnesī izstrādā aptuveni līdz 10 000 kubikmetriem, bet akciju sabiedrībai “Latvijas valsts meži” uzņēmums sniedz transporta pakalpojumus, lai izvestu 70 000 kubikmetrus kokmateriālu gadā.
Šajā pavasarī SIA “Grantiņi 1” atjaunojuši apmēram 30 hektārus meža platības, tajā skaitā apmežojuši apmēram 22 hektārus lauksaimniecībā izmantojamās platības. A.Stūriška ir nedaudz nobažījies, kā ieaugs stādītās priedītes un eglītes, jo “iegriezis” šīsvasaras sausums, kas pamatīgi iekaltējis ne tikai šā, bet arī pagājušā gada stādījumus. Tomēr tas netraucēs kociņus stādīt arī nākamajā pavasarī.
“Šādus rezultātus uzņēmumam nodrošina ne tikai jaunā tehnika, bet arī tas, ka piedalījāmies akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” konkursā un uzvarējām, lai sniegtu pakalpojumus trīs gadu garumā,” stāsta A.Stūriška. Viņš par noslēpumu neuzskata to, ka ir cilvēki, kam skauž uzņēmuma veiksmīgā darbība, bet viņi nepadomā, cik daudz darba bijis jāieliek, lai to sasniegtu.
“Skaudība ir normāla šodienas parādība, to neuztveru slimīgi, bet turpinu strādāt, skaidri nosakot mērķus, uz kuriem tiecos. Nav patīkami, ka visu darbību koncentrācija notiek ap Rīgu, bet par tālākiem lauku stūriem tiek aizmirsts. Ceļojot pa Eiropas valstīm, esmu pārliecinājies, ka citur tā nenotiek,” saka A.Stūriška.
