Sejā, acu skatienā un kustībās jaušams satraukums, roku pirksti te sakļaujas, te atlaižas, vārds nesteidzīgi meklē vārdu, lai kā dadzis pieķertos cits citam, veidojot teikumu. Pa brīdim seju rotā gaišs smaids, kas no lūpām ietiecas acīs.
Sejā, acu skatienā un kustībās jaušams satraukums, roku pirksti te sakļaujas, te atlaižas, vārds nesteidzīgi meklē vārdu, lai kā dadzis pieķertos cits citam, veidojot teikumu. Pa brīdim seju rotā gaišs smaids, kas no lūpām ietiecas acīs.
“Esmu uztraukusies,” saka beļaviete Ināra Maslovska, aicināta pastāstīt par brīvā laika nodarbēm, kas simpātiskajai sievietei mainās atkarībā no noskaņojuma. Nemainīga kopš bērnu dienām ir palikusi viena – dziedāšana.
“Dziedu, cik vien sevi atceros. Šobrīd dziedu Beļavas tautas nama vokālajā trio, ko vada Sarmīte Semjonova. Dziesma mani ir pavadījusi visu laiku, kamēr citas aizraušanās mainījušās līdzīgi gadalaikiem. Tā notikt mudinājusi dzīve,” saka Ināra, kura savulaik mācījusies Rēzeknes mūzikas vidusskolā dziedāšanu un darbojusies dažādos estrādes ansambļos kā soliste.
Iemaņas apgūst pašmācībā
Ināra mēģina atcerēties, kad pievērsusies dažādu pinumu gatavošanai no klūdziņām.
“Šķiet, ka tie bija deviņdesmitie gadi. Vērojot, cik skaistus pinumus darina citi, nolēmu pamēģināt arī pati. Pati vācu un sagatavoju kārklu klūdziņas. Iespējams, ka daudziem mana staigāšana pa grāvju malām ar klūgu kūli padusē radīja izbrīnu,” to atceroties, smejas Ināra.
Viņa stāsta, ka sākumā pinusi mazus, dažādas formas groziņus, tad – lielākas un mazākas paplātes, kam sekojušas dekoratīvās saulītes, kas savulaik bijušas ļoti iecienītas. Veidojoties praktiskajām iemaņām, Ināra iedrošinājusies darināt lielākus grozus, kas noderīgi ne tikai ogām un sēnēm, bet arī dzijas kamolu novietošanai un vēl daudz kam citam.
“Visu iemācījos pašmācībā. Tikai vienu dienu praktiski strādāju kopā ar draudzenes mammu, kas man visu parādīja. Šodien atzīstu, ka tie, kas domā, ka pīšana ir viegla nodarbe, maldās. Radoši praktiskais process nav viegls. Arī pati neiztiku bez asarām un dusmošanās uz sevi, īpaši tad, kad sākumā no labās ieceres praktiski iznāca tikai brāķis. Cik darbu neaizmetu!” atceras Ināra.
Viņa piebilst, neko jaunu neatklāšot, sakot, ka klūgu sagatavošana ir smags process, ko raksturo ne tikai materiāla vākšana, bet arī tā sutināšana un atbrīvošana no mizas ar speciālu rīku palīdzību. Gatavos darbus Ināra pārdevusi pagasta ļaudīm, vedusi uz tirgu ne tikai Gulbenē, bet arī citās pilsētās. Tie apskatei izlikti gan pašmāju izstādēs Beļavas tautas namā, gan Amatnieku dienās Gulbenē. Nu jau trīs četrus gadus Ināra šo vaļasprieku ir atlikusi malā, bilstot, ka iemaņas noteikti noderēs ja ne ātrāk, tad vecumdienās, kad vajadzēs kaut kā īsināt laiku.
Palīdz uzlabot veselību
Šobrīd Ināra pievērsusies jaunam vaļaspriekam, kas ir ne tikai skaists, bet arī palīdz uzlabot veselību.
“Izlasīju sludinājumu, ka Gulbenes kultūras centrā sāk darbu vēderdeju pulciņš. Nolēmu, ka tas ir tas, kas man tieši šobrīd vajadzīgs. Daudzas sievietes, kas atnāca uz pirmajām nodarbībām, vairs uz tām nenāk, jo vēderdeju apguve ir ilgstošs un ļoti smags process. Bet tas ir to vērts, jo viss pakārtots sievietes skaistumam un veselībai,” uzskata Ināra.
Viņa stāsta, ka jau kopš pusaudzes gadiem interesējusi Austrumu kultūra, bet Austrumu tautu sievietes suģestējušas ar savu sievišķību.
“Pēc pirmajām nodarbībām šķita, ka es nekad neapgūšu vēderdejas, ka neiemācīšos ķermeni it kā sadalīt divās daļās un kustināt tikai apakšējo daļu. Bija brīdis, kad domāju pārtraukt nodarbības, bet tad pamodās spīts pierādīt, ka es to varu. Un ne sliktāk par citiem. Iespējams, ka spītu un pacietību guvu, pinot groziņus, jo tur nudien ir vajadzīga liela pacietība un neatlaidība,” secina Ināra.
Bez pārspīlēta lepnuma viņa bilst, ka arvien vairāk izdodoties izpildīt nodarbību vadītājas norādes.
“Iepriekš nebiju dejojusi nevienā kolektīvā, tāpēc izdošanās rada enerģiju mācīties vēl neatlaidīgāk. Daudz trenējos un vingrinos arī mājās, jo nodarbības ir tikai divas reizes mēnesī, tāpēc daudz jāstrādā pašai,” saka Ināra.
Viņa ar gandarījumu stāsta, ka vēderdejas mainījušas stāju, padarot to pievilcīgu, bet galvenais ieguvums – veselības uzlabošanās. Ināra smejas, ka varbūt tikai pēc pusgada uzdrošināšoties demonstrēt vēderdejas citiem, bet šobrīd viņa tikai mācoties.
Atrod laiku pati sev
“Sievietei vienmēr ir un būs daudz darāmā, bet viņai jāiemācās atlicināt laiku arī sev, ne tikai sabiedrībai, darbam, bērniem un mazbērniem,” ir pārliecināta Ināra. Sieviete neslēpj, ka šobrīd viņas dzīvē ir smags posms, tāpēc sākotnēji Ināra gribējusi nolīst kaut kur malā – projām no visiem, nevienu neredzēt, nedzirdēt, nerunāt, bet tad nolēmusi neļauties likteņa sūtītajiem pārbaudījumiem un neatlaidīgi cīnīties.
“Tas no cilvēka prasa ārkārtīgi lielu iekšējo spēku. Šodien, sev nemelojot, varu sacīt, ka spēju būt stipra, lai gan šodienas sabiedrībā būt stipram ir ļoti grūti, it sevišķi sievietei,” domīgi saka Ināra. “Nevienu neinteresē, kā tu jūties, kas tevi nomāc, vai vajag palīdzēt. Izturēt palīdz tikai neatlaidīgs darbs ar savu iekšējo būtību. Es ļoti daudz strādāju ar sevi, lai rastu dzīvesprieku. Esmu pārliecinājusies, ka mūsdienu vīrieši ir kļuvuši sievišķīgi, it kā bez mugurkaula, viņi labprātāk izvairās no problēmām, nevis iesaistās to risināšanā.”
Ināra bilst, ka bieži vien labprāt apsēstos pie klavierēm, lai no instrumenta izvilinātu skaistas melodijas, bet tā arī neesot sanācis tās iegādāties.
“Savulaik es braucu uz Gulbeni, lai apgūtu klavierspēli, bet vienīgā iespēja vingrināties bija tikai tautas namā, un arī tad ne vienmēr, tāpēc no šīs ieceres vajadzēja atteikties,” domīgi saka Ināra. Viņa labprāt dotos kādā ceļojumā, atstājot aiz muguras ikdienišķās problēmas, bet šobrīd to neļauj finansiālie līdzekļi.
“Cilvēkam jāmācās sadzīvot ar tām iespējām, kādas viņam ir. Uzskatu, ka vieglāk ir dzīvot nevis laukos, bet pilsētā, jo brīžos, kad ir skumji, var iziet ielās un iejukt cilvēkos, nejūtoties viens. Savulaik dzīve piespieda no pilsētas pārcelties uz dzīvi laukos, bet šobrīd apsveru pretēju iespēju,” plānus atklāj Ināra.
“Kad aizbraucu uz Rīgu ciemos pie meitas, jūtos, it kā būtu nokļuvusi citā pasaulē. Tad jūtos patiesi labi. Kādreiz es ļāvos sapņiem, bet tagad dzīvoju realitātē, jo tas, par ko esmu sapņojusi, man nav piepildījies. Iespējams, ka vajadzētu kaut ko radikāli mainīt, bet tam man nav materiālo iespēju, arī gadu ir pietiekami daudz, iespējams, pietrūkst uzņēmības,” domīgi saka viņa.
* * *
Sākotnējais satraukums ir izzudis. Ināra pieceļas, lai atvadītos un brauktu atpakaļ uz laukiem, no kuriem tik ļoti gribas izrauties. Aizveras durvis, bet telpā jaušamas ilgu pilnas skumjas par nepiepildītiem sapņiem. Gribas doties pakaļ sarunbiedrei, lai uzdāvinātu cerību dzirksti no prieka avota.
