Joprojām mokoši dāsni svelmē saule, laukos rudens raža jau pilnbriedā. Laikrakstu sludinājumu lappusēs biežāk nekā citkārt lasu – atkal kāda skola savējos mīļi aicina uz satikšanos. Salidojumi – kāda tā ir spēka maize!
Joprojām mokoši dāsni svelmē saule, laukos rudens raža jau pilnbriedā. Laikrakstu sludinājumu lappusēs biežāk nekā citkārt lasu – atkal kāda skola savējos mīļi aicina uz satikšanos. Salidojumi – kāda tā ir spēka maize!
Kad darba gaitas aizvadītas pusgadsimta garumā, man šādu tikšanos brīžu bijis bezgala daudz, gadiem ritot uz rieta pusi, vēl jo biežāk un joprojām kuplā skaitā.
Man laimējies mācīties brīnišķīgos klases un kursa kolektīvos. Rankas pamatskolu beidzot, četriem apliecībā rindojās tikai teicamas atzīmes. Arī pārējiem labas. Daudzi mani studijbiedri veiksmīgi tikuši galā ar atbildīgiem darba pienākumiem un guvuši atzinību, pamanīti visā mūsu mīļajā zemītē. CSI atmiņu grāmatā starp citiem izcilniekiem nosauktas mūsu II c literārā kursa zvaigznes – Lūcija Ņefedova (Ā.Alunāna Jelgavas Tautas teātra galvenā režisore, Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliere), Roberts Zēbergs (Valmieras Drāmas teātra aktieris), Uldis Deisons (ilggadējs Latvijas televīzijas un radio diktors). Tikšanās reizē Bērzainē es, kurai darba mūžs aizvadīts vienā vienīgā darbavietā – Stradu pamatskolā, kur sirmo ozolu birzis šalc un skaistule Pededze met līkumus, savējiem lepni saku:
“”Ne jau visi kalnu galus sasniegt spēj,
Kādam arī rudzu druva jāpasēj.”
Kādam jāmāca arī traktoristu, lopkopēju, mežstrādnieku bērni. Ja man dotu iespēju dzīvi sākt no jauna, es atkal izvēlētos šodien pietiekami nenovērtēto skolotāja profesiju. Gribētu strādāt tur, kur cieņā sentēvu tikumi, kur atvērtu sirdi cilvēks pie cilvēka iet.”
Salidojumi – spēka maize
Sestdien, 19.augustā, kad sapulcējās bijušie skolēni Stradu pamatskolā, plūda labo vārdu eliksīrs, kas uzlādē, iedvesmo, stiprina, liek aizmirst ikdienas steigu un rūpes. Ja dzirdi, ka tas sendienu centīgais, biklais skolnieciņš dzīvē ko sasniedzis, kļuvis lietaskoks, cilvēku cienīts un godāts – arī sirmajām skolotājām sirds saviļņojas.
Prieks par jaunajiem skolotājiem
Pirms skolas zvans pārtrauca aicināt mani uz klasi, tikko strādāt uzsāka jauna skolotāju maiņa – Iveta, Zita, Sanita, Mārīte, centīgi turpinot tālākmācības.
Vairāku gadu garumā pie manis uz mājām joza vizuālās mākslas pulciņa bijušie dalībnieki darboties ar otu un krāsām, veidot floristikas darbiņus. Bērni allaž steidza pavēstīt, kas jauns skolā:
– Angļu valodas skolotāja arī dziedāt mūs māca!
– Latviešu valodas skolotāja pati uzvedumam tekstus sacerējusi! Kad uzstājāmies, visiem ļoti patika!
– Bez skolotāja Cāna mums vēl viens skolotājs vīrietis. Jauns, bet cik interesantas vēstures stundas!
Skolotāja Mārīte pārsteidzoši daudz paveikusi skolas noformējumā. Atkal jaunas idejas, kuru īstenošanā piedalās bērni. Bērnu uzslavas jaunajiem skolotājiem mani iepriecināja. Jutu – viņi ciena tos, cenšas apgūt mācīto.
Mūs ļoti gaidīja
Ko vēl izjutu salidojumā? Kā viss skolas kolektīvs centies veco skoliņu sapost, kā visiem paust – jūs ļoti gaidījām! Sākot no direktores līdz sētniekam. Katram ciemiņam tika piesprausta zīmīte zīlītes formā no skolas simbola Pededzes ozola. Darināts no Samiņu māla, katra rokās iešķindējās balts zvaniņš. Saimnieks no virtuves ienesa zālē milzīgu torti. Visi mielojās ar šo kārumu.
Mēģināju atcerēties, ar ko satikos salidojumā pirms pieciem gadiem un kuri šoreiz bija atlicinājuši laiku rudens pilnbriedā atbraukt uz dzimto pusi. Vairumā tie bija citi.
Nemeklē, kur maizes rieciens biezāks
Visi piekritīs, ka laukos šodien daudziem grūta dzīve. Braucot autobusā, pamanu, ar kādu apbrīnu vietējie nolūkojas uz milzīgo raibaļu ganāmpulku pie “Lielķīšiem”, siena rulonu grēdām, sakoptajām fermas ēkām. Jumtu klājuma krāsu toņi it kā atgādina, ka šis ir Latvijas stūrītis. Un kas to varēja iedomāties, ka mūsu Normunds un Nauris Kalniņi tik uzņēmīgi šeit pat cīnīsies ar laikmeta griežu grūtībām. Stradu ļaudis ar jums lepojas. Piļku ģimenes jaunā audze dūšīgi darbojas katrs savā darba jomā – gan gaterī, gan ciemata veikalā, gan apkārtnes sakopšanā. Kad nesen briežudārza meklējumos gar Pededzes krastu piestājām, nopriecājāmies, ka Mārīte un Andrejs Bokalderi “Dziesniekos” un turpat netālu “Ozolēnos” Aina un Roberts Zeipi cīnās un saglabā Pededzes krastu burvību. Par to sensenis (1930.g.) mūsu dižā novadnieka J.Madernieka draugs Emilis Melngailis teicis: “Vecgulbenes apvidus pieskaitāms skaistākiem Latvijas novadu vidū. Te ozolu gāršās vēl senatnes šalkoņa iet sanēdama.” Šoreiz nenosaukšu citus, kas nenolaiž rokas, bet cīnās, darbojas.
Jūt gaišāko sirdskambaru strāvojumu
Šajā sarežģītajā brīvestības laikmetā, kad tik daudz negatīvas informācijas pār mums gāžas masu saziņas līdzekļos, sestdien Stradu pamatskolā visi izjuta gaišāko sirdskambaru strāvojumu, kas plūda no sirds uz sirdi. Katrā cilvēkā jau esot paslēpts arī tumšs stūrītis, bet to nemanīja, tas bija dziļi noglabāts.
Kad pusnaktī meklēju kādā stūrītī čalojošu radinieci, kad atminējos, ka vienā pagaldē atstāju neiztukšoto “groziņu”, kad sajutu ziedu klēpja smagsvaru un lūkojos pēc palīdzības, tumsā saklausīju: “Skolotāj, es esmu Edgars (P.), aizvizināšu jūs mājās!” Pēc pāris soļiem kāds cits zēns jau gadu pilnbriedā un grūti atpazīstams “štrami” bilst ko līdzīgu. Uzticējos mācību pārzines Gaļinas klusi ausī iečukstētajam: “Es jau sarunāju, kas jūs aizvedīs mājās.”
Arī ziedi runā
Ziedu jūra plūda sirmo skolotāju rokās. Arī ziedu pušķis runā. Šodien sēdu mežvīniem apaugušajā zaļajā verandā un minu to valodu. Dzeltenu rozi pirms 34 gadiem audzinātājai uz skatuves kāpnītēm eleganti pasniedza baltcirtains zēns Agris. Arī šoreiz tādas no Tevis. Dzeltenā saules krāsa ir manējā, tā veldzē. Paldies! Arī gerberas maigi dzeltenas, pat palmas vēdeklis klāt. Un gladiolu zobeni milzu garumā. Cik jautri apaļie asteru pušķi! Tur kaķpēdiņas, rudbekijas – raibi kā mūsu dzīve. Tie nav ziedu salonā meistaroti, bet savā dārzā plūkti, savām rokām darināti, tāpēc jo sevišķi mīļi. Raibās neļķēs pauž sniedzēja paša raksturu. Dažs mierīgs, rimts, cits – pāri plūstošu enerģiju. Sačukstos ar ziediem, gar acīm slīd sestdien sastaptās sejas.
Telegramma no tālo gadu skolotājas
Kamēr meklēju brīvu vietiņu zālē, kur atsvabināties no ziedu klēpja, kamēr acenes atrodu somā – zālē jau šmakstēja gardumu ēšana. Nepaspēju nolasīt visiem domāto telegrammu no 1954./56. mācību gada fizkultūras skolotājas (arī pionieru vadītājas) Ritas Dambrovas (prec. Lorences). Abas toreiz mitinājāmies blakus istabiņās “Zastavniekos”. Iepriekš jau gan parādīju sveicienu tā laika skolēniem, skolotājām. Atļaušos citēt daļu no tās:
“Baltā skola, tu biji mana jaunība, mīlestība. Dziļi sirdī vienmēr turēšu aizsaules ceļos esošos skolotājus – L.Ābeli, E.Šīraku, M.Deksni, Cerbulīti, J.Socki. Mīļā skola, lai tavās klasēs vienmēr čalotu bērnu balsis!”
Jā, enerģisko skolotāju pārcēla darbā uz Dūres pamatskolu par direktori. Taču drīz šī skoliņa izgaisa, tāpat kā Mālu skola beidza pastāvēt. Skolotājas Dambrovas darba gaitas turpinājās Lubānas vidusskolā. Viņas brašā dēla Jura Lorenca garos rakstus būsit pamanījuši laikrakstos.
Nepazaudēsim mūžsenās vērtības!
Skola laukos ir dzīvības uzturētāja. Uzsūcot svešzemju pieredzi, nepazaudēsim savas zemes mūžsenās vērtības! Izglītības sistēmā daudz kļūdu, kas jālabo. Varbūt negaidot gauso likumu maiņu, atgādināšu tikai vienu atziņu, ko iegaumēju no sava laikabiedra, Cēsu lepnuma, joprojām darba ierindā esošā direktora Egona Buša: “Bez pietiekamām zināšanām kaut vienā mācību priekšmetā tu, skolēn, izglītības dokumentu nesaņemsi!” Arī sestdien sarunās par dzīvi uzplaiksnīja daudzu sašutums par ačgārnībām.
Arī no malas vērojot, nevar nepamanīt, cik vienota un sparīga savu mērķu sasniegšanā ir mazās, bet siltās Stradu skoliņas saime – skolotāji, skolēni, vecāki un tehniskie darbinieki. Turieties!
Silts acu skats,
sveicienam pasniegta plauksta,
vārdi, kas tevi augšup ceļ…
Vajag tik maz, lai būtu daudz.
