Antuans de Sent – Ekziperī savā grāmatā “Mazais princis” ir teicis, ka mēs esam atbildīgi par tiem, ko pieradinām.
Antuans de Sent – Ekziperī savā grāmatā “Mazais princis” ir teicis, ka mēs esam atbildīgi par tiem, ko pieradinām. Dzīvnieki, kurus paņemam savā gādībā, pierod pie mums, bet arī mēs ar laiku pierodam pie saviem mazajiem draugiem, un mums kļūst grūti iedomāties, ka kādreiz mūsu ikdiena ritēja bez rūpēm par viņiem.
Arī Sandras Mezītes dzīvē nu jau kādu laiku ir ienākusi maza suņu meitenīte. Mazajai toiterjeru šķirnes kucītei Čikitai Arabellai Ariadnai šobrīd ir astoņi mēneši, un viņa ir ļoti jautra un dzīvespriecīga suņu meitenīte. Sandra atzīst, ka sākumā bijis grūti pierast pie tādas mazas radībiņas (Sandras ģimenei pirms tam bija liels suns), taču šobrīd Čikita viņas dzīvē ir ieņēmusi ļoti nozīmīgu vietu un Sandra sevi nespēj iedomāties bez viņas. “Kad iepriekšējais suns Ulris nomira, es ļoti ilgojos pēc viņa. Kad ieraudzīju kādu sunīti, man ļoti, ļoti gribējās to arī sev. Kādā vakarā man piezvanīja mamma (Sandra mācās Rīgā) un teica, ka viņa internetā atradusi sludinājumus, kuros piedāvā mazus sunīšus. Es sazvanīju vienu suņu saimnieku un jau nākamajā dienā kļuvu par saimnieci Čikitai,” stāsta Sandra. Viņa atklāj, ka interesanti bija arī ar sunītes vārda izvēli. “Ja viņa būtu bijis viņš, mēs viņu būtu saukuši par Timonu, jo, paceļoties uz pakaļējām ķepiņām, viņa ļoti atgādina Timonu no multfilmas “Timons un Pumba”. Mēs ilgi domājām viņai vārdu, līdz beidzot mamma izdomāja vārdu Arabella, bet es – Čikita Ariadne. Visi vārdiņi bija jauki, tādēļ ielikām visus trīs, taču saucam mēs viņu vienkārši par Čikitu, protams, bez šā vārda viņai vēl ir arī daudz citu mīļvārdiņu,” stāsta sunītes saimniece.
Vairāk patīk meitenes
Lai gan visi Sandras ģimenes locekļi bija priecīgi par mazo sunīti un rūpējās par viņu, par savu saimnieci Čikita izvēlējās Sandru. “Bija brīži, kad viņa uz citiem rūca un nelaida man nevienu klāt. Es pat sabijos, domāju, kādu suni tagad esmu iegādājusies, bet pēc tam sapratu, ka viņai pašai bija bail un viņa tikai tēloja, ka ir bravūrīga, bet patiesībā viņa ir ļoti mīlīga un nevienam nekož,” secina Sandra.
Čikita it visur ātri iejūtas un uzreiz sāk sargāt teritoriju. Tas nekas, ka apmēros sunīte ir visai niecīga (jāteic, ka diez ko lielāka viņa vairs arī neizaugs), balss viņai ir pietiekami skaļa. “Viņa mani braši aizstāv un svešiniekus klāt nelaiž,” piebilst saimniece. Taču uz ģimenes locekļiem, kas samīļo Sandru, Čikita greizsirdīga nav. “Ar visiem ģimenes locekļiem viņai ir ļoti jaukas un draudzīgas attiecības, taču pret svešiniekiem, sevišķi maziem bērniem un vīriešiem, viņa izturas ļoti piesardzīgi. Viņai vairāk patīk mana vecuma cilvēki, sevišķi meitenes,” stāsta Sandra. Ar svešiem suņiem Čikita labprāt draudzējas. Viņa ir pieradusi laukos iztrakoties ar lielajiem suņiem. “Viņa māk ar visiem koķetēt. Arī lielie suņi ir draudzīgi un labprāt ar viņu draiskojas. Taču, kad es paijāju kādu citu suni, Čikita kļūst greizsirdīga,” stāsta Sandra.
Sagādā pārsteigumus
Raksturojot savu mīļdzīvnieciņu, Sandra saka, ka Čikita ir gudra, asprātīga, ļoti mīļa, bet dažreiz arī spītīga, pat ietiepīga. “Reizēm, ārā spēlējoties, iespītējas un negrib nākt pie manis, kad es viņu saucu,” atklāj jauniete.
Kā jau visiem maziem sunīšiem, arī Čikitai prāts bieži vien nesas uz dažādām nerātnībām. Viņa ir Sandrai sagrauzusi telefona lādētāju, arī tapetes plucināt pamēģinājusi. “Aizķer vienu stūrīti, un tad – aiziet! Vajag taču arī nedarbus pastrādāt! Es viņu sabaru, un viņa apvainojas. Ilgu laiku nenāk man klāt un guļ bēdīga. Viņa visu saprot!” secina saimniece. Viņa atklāj, ka pēdējā laikā Čikitai prāts tā vien nesas uz visa plosīšanu. “Viņa plosa visu – tapetes, celofāna maisiņus, papīrus. Kādā reizē, pārnākot ar draugu mājās, abi reizē iekliedzāmies, jo istaba izskatījās kā karalauks – viņa izvilkusi kaut kur zeķītes un izsvaidījusi pa istabu, tikusi uz galda un sapluinījusi mazos gabaliņos svarīgus papīrus, noplēsusi tapetes, bet pati laimīga sagaida mūs. Protams, bija jau par vēlu bārt, taču pārsteigumu viņa mums tiešām bija sagādājusi,” saka Sandra.
Pārcieš smagu operāciju
Čikitai un viņas saimniecei nesen bija lieli pārdzīvojumi. “Sunītei bija jārauj ārā četri piena zobi, jo tie nekrita laukā un traucēja augt īstajiem zobiem. Abas bijām ne pa jokam uztraukušās. Mamma vēl man sastāstīja, ka mazi sunīši slikti panes narkozi. Operācija tiešām bija smaga (tā teica pati veterinārārste), jo zobu saknes bija divas reizes lielākas nekā paši zobi. Nabadzītei pēc tam visa mutīte bija “izārdīta”. Tobrīd man bija tāda sajūta, ka arī man kaut ko dara, jo, tur stāvot, es gandrīz noģību. Taču laimīgā kārtā pēc narkozes Čikita atguvās labi, un šobrīd jau viss ir kārtībā,” stāsta Sandra.
Klēpī jūtas drošāk
Čikita un Sandra šobrīd ir nešķiramas. Ja Sandra dodas uz Rīgu, sunīte ceļo viņai līdzi mašīnā, ja Sandra dodas kaut kur pastaigāties, arī Čikita ir kopā ar viņu. “Sākumā viņai mašīnā īpaši nepatika, viņai pat bija slikti, taču tagad viņa jau ir pieradusi un par pārbraucieniem neuztraucas. Kad kaut kur dodos, Čikitu parasti ņemu līdzi. Retu reizi sanāk atstāt mājās. Viņa ir paklausīga un viena pati paliek bez problēmām, taču, kad es pārnāku mājās, tad tik ir lielā priecāšanās!” saka meitene. Ja viņas pastaigāties dodas abas, Čikita reizēm iet pati pavadiņā, bet dažreiz Sandra viņu nes uz rokām vai somiņā. “Rīgā viņu parasti vedu pavadiņā. Kādu brīdi viņa iet pati, taču tad piekūst un prasās klēpī. Man šķiet, ka pie manis klēpī viņai patīk daudz labāk, tad viņa jūtas lielāka un visu labāk pārredz, turklāt viņa zina, ka es viņu pasargāšu, tas viņai ļauj justies arī drošāk, bet laukos viņai labprātāk patīk skraidīt pašai,” stāsta Sandra.
Arī gulēt Sandra un Čikita dodas kopā. Ja ir aukstāks, Čikita guļ pie Sandras zem segas, ja siltāks – tad uz spilvena. Un viņai tāpat kā saimniecei nepatīk, ka viņu modina – ne jau velti saka, ka suns līdzinās savam saimniekam!
“Interesants atgadījums bija vasarā, kad devāmies uz ezeru peldēties. Čikita sākumā negāja ūdenī un tikai bradāja pa krastu. Kad es nolēmu viņu atstāt krastā un pati devos nopeldēties, pēkšņi atskārtu, ka viņa jau peld man pakaļ. Kur esmu es, tur arī viņai vajag!” pārliecinājusies Sandra. Un tāpat ir ar visu, ko Sandra dara – tas pats ir jāpamēģina arī mazajai suņu meitenītei Čikitai.
