45. “Tu viņu reizēm ieraudzīsi kā mākoņu gultā dusošu mātes figūru. Mākoņi ir tādi, ka katrs tur redz to, ko vēlas. Viņa tevi redzēs vienmēr, sevišķi tad, kad tev kaut kas nepaveiksies…
45. “Tu viņu reizēm ieraudzīsi kā mākoņu gultā dusošu mātes figūru. Mākoņi ir tādi, ka katrs tur redz to, ko vēlas. Viņa tevi redzēs vienmēr, sevišķi tad, kad tev kaut kas nepaveiksies… Tev nebūs uzreiz vieglas dienas. Būs jāsamierinās ar to, ka kādu laiku būs jāuzturas vietā, ko sauc par bērnunamu, bet tas nav nekas slikts. Tur tu atradīsi draugus, tur tevi apmeklēs Velda. Tu nebūsi pamests, jo ticu, ka tava mazā sirsniņa ir tīra, un ceru, ka tu izaugsi par labu cilvēku. Arī es esmu zaudējis vecākus… Es zinu tās sāpes un esmu izbaudījis arī dzīves grūtības, tāpēc es saprotu, ka tev nav šodien gaiša diena, kaut gan spīd saule un ir pavasaris, kad putni atgriežas savās vecajās ligzdās. Atcerēsimies to mīļo dziesmiņu, kurā teikts:
“Saulīt tecēj” tecēdama,
es paliku pavēnī.
Nav(a) savas māmuliņas,
kas iecēla saulītē.
Saucu, saucu, nesasaucu,
teku, teku nepanāk”.”
Nodziedāsim visi kopā šo dziesmiņu! Mēs taču to protam!”
Ginteram ir skaists balss tembrs. Velda un Anastasija pievienojas, tuvāk ir pienākuši arī tie trīs pavadītāji un piebalso: “Teku, teku, nepanāku…” Tuvējā priedē kaļ dzenis, un Veldai liekas, ka arī putns piesit ar savu knābi ritms, jo ir jāgodina mirušās piemiņa. Pēkšņi Veldai liekas, ka dzenī, iespējams, ir iemiesojies viņas tēvs Kazimirs, mazā Romāna vecaistēvs. Kapos bēru gadījumos daudzi novēro, ka notiekot dažādi brīnumi. Vismaz dažus zīmīgos notikumus tā iztulko bērinieki. Tad Ginters ar skatienu vēršas pie kapračiem, lai pasniedz uz lāpstas smiltis. Tradicionāli ar trim smilšu saujām visiem jāatvadās no aizgājēja: “Par jūsu mūžu, jūsu mīlestību, par … darbu…” Jaunais apstāvētājs ir bez pieredzes šādās lietās, bet neviens klātesošais neņem ļaunā, ka ne visi vārdi ir tie ierastie un katrās bērēs pieminētie. Romāns iemet savas trīs mazās smilšu saujiņas, Velda met kapā trīs no sevis un trīs no Īvandes… Arī Anastasija un laikam kādi Klaudijas draugi, kas, nemanot pienākuši, atvadās, vieglas smiltis vēlot. Kaprači var stāties pie sava ierastā darba. Kad kaps ir aizbērts un ar lāpstas kātu uz tā uzspiesta krusta zīme un kaps pārklāts ar egles mūžīgo zaļumu, Anastasija saka dažus vārdus un noskaita Tēvreizi. Ziedu pušķi tiek sakārtoti aizgājējas galvgalī, vēl divas atnākušās – laikam jau Klaudijas draudzenes – noliek balto vizbuļu pušķus…
Velda aizdedz līdzi atvestās sveces. Bēres ir beigušās, un Klaudija ir zemes klēpī. Pavadītāji brīdi pastāv pie jaunizveidotā kapa, veroties sveču liesmiņās. Romāns cieši turas pie Veldas rokas. Vakars vēl ir tālu. Saule tikko pagriezusies uz rietumu pusi. Pavasarīgi smaržo atkususī zeme. Strazds, iemeties bērza galotnē, aizrautīgi svilpo savu mīlas melodiju.
