Jaunieši lieto alkoholu sabiedriskās vietās, vecāki neinteresējas, kur pēc pusnakts uzturas viņu bērni, pašvaldības piemirst par pašu izstrādātajiem sabiedriskās kārtības noteikumiem, sabiedrības vienaldzība pret negācijām.
Jaunieši lieto alkoholu sabiedriskās vietās, vecāki neinteresējas, kur pēc pusnakts uzturas viņu bērni, pašvaldības piemirst par pašu izstrādātajiem sabiedriskās kārtības noteikumiem, sabiedrības vienaldzība pret negācijām.
Šīs ir tikai dažas problēmas, kas raksturo mūsu pārraudzības reģionu – Gulbenes, Alūksnes, Balvu un Madonas rajonu, rīkojot kopīgus reidus ar policijas darbiniekiem. Esam novērojuši, ka lauku apvidos jaunieši ar alkoholisko dzērienu pudelēm uzturas sabiedrisko transportlīdzekļu pieturvietās. Līdzīga situācija ir pilsētās, izņēmums nav arī Gulbene. Tajā pašā laikā sabiedrība vienaldzīgi paiet viņiem garām, neizsakot aizrādījumus par to. Saprotu cilvēkus, ka viņiem pietiek savu rūpju, bet, ja mēs par šo negāciju nerunāsim, situācija pati no sevis nemainīsies.
Nezināšana neatbrīvo no atbildības
Katrā pašvaldībā ir sabiedriskās kārtības noteikumi, kuros ir reglamentēts laiks, līdz kuram vakaros bērni vieni paši var atrasties ārpus savas mājas. Protams, katrai pašvaldībai ir tiesības noteikt šo laiku pēc saviem ieskatiem. Ja nekļūdos, Gulbenes pilsētā tie ir pulksten 22.00, ir pašvaldības, kur šis laiks atšķiras, piemēram, ziemas un vasaras mēnešos. Esam pārliecinājušies, ka šos saistošos noteikumus pašvaldību iedzīvotāji nezina, bet likumu nezināšana nevienu neatbrīvo no atbildības. Rīkojot kopīgus reidus ar policijas darbiniekiem, konstatējām, ka ne tikai vēlās vakara, bet pat nakts stundās bērni atrodas ārpus mājas vieni paši. Jautājums, vai vecāki vispār zina, kur atrodas viņu bērni? Ar ko viņi nodarbojas? Mūsu pēdējā pieredze ir tāda, ka kopīgi ar policijas darbiniekiem pulksten 3.00 vedām mājās bērnus, no kuriem visjaunākajam bija 11 gadu. Nogādājot šo bērnu burtiski rokās vecākiem, pretī saņēmām jautājumu: “Kur tad tik agri?” Tas liecina par to, ka vecākiem nav nekādas atbildības par bērnu, lai gan šai atbildībai ir jābūt primārajai.
Liela daļa vecāku nav lietas kursā, ko viņu bērni tik vēlu dara uz ielas, tāpēc akcentēšu pašvaldību lomu darbā ar iedzīvotājiem. Ar to, ka saistošos noteikumus izliek pie ziņojumu dēļa visiem pieejamā vietā, vien nepietiek. Būtiski ir, lai atbildīgās pašvaldības amatpersonas runā, skaidro, informē savus iedzīvotājus, ka šie noteikumi ir ne tikai jāizlasa, bet galvenais – jāievēro.
Nerespektē norādes, kas jāievēro
Minēšu konkrētu gadījumu kādā Gulbenes rajona pagastā, kur brīvdabas estrādē notika plašs pasākums. Konkrētās pašvaldības savstarpējos noteikumos teikts, ka bērni un jaunieši, kas ir jaunāki par 16 gadiem, pēc pulksten 24.00 vasaras periodā var atrasties ārpus mājas tikai kopā ar vecākiem vai ar personām, kas aizstāj vecākus. Pretējā gadījumā viņu vecākiem vai aizbildņiem nosaka naudas sodu. Vērsos pie konkrētās pašvaldības vadītāja ar lūgumu pa mikrofonu atgādināt, ka pašvaldības teritorijā darbojas saistošie noteikumi, kā arī, ņemot vērā tajos norādīto, lūdzu, lai pulksten 24.00 pasākuma vietu atstāj tie bērni, kas uz pasākumu nav ieradušies kopā ar vecākiem vai viņu pilnvaroto personu. Tobrīd estrādē lielākoties bija bērni un jaunieši vecumā līdz 16 gadiem. Paziņojumam, protams, sekoja attiecīga reakcija. Bija bērni, kas respektēja šo atgādni, bija, kas noteikumus neievēroja. Tomēr, ja pašvaldības saistošajos noteikumos ir norādīti pulksten 24.00, tad pusnaktī šiem bērniem jau vajadzēja atrasties savās mājās, nevis tikai jāsāk mērot trīs, četrus vai piecus kilometrus līdz tām. Protams, kopīgi ar policijas darbiniekiem tika sastādīts liels skaits protokolu. Līdzīgas situācijas ir arī citās pašvaldībās.
Problēmas pašas no sevis neizzūd
Rodas jautājums: kāpēc noteikumus neievēro vecāki, kāpēc neseko, cikos viņu bērni ierodas mājās. Saprotu pašreizējo valsts situāciju, to, ka vecāki ļoti daudz strādā, bet, ja ir bērni, tad vecākiem jābūt atbildīgiem par viņiem. Šo atbildību nevar novelt tikai uz sabiedrības pleciem. Ja ģimene netiek galā ar bērnu, tad palīdzība jāmeklē atbildīgajās institūcijās – pagasttiesās, pie sociālajiem darbiniekiem, ir iespējamas psihologa konsultācijas. Ir jāmeklē risinājums, nevis jāizliekas, ka viss ir kārtībā. Vecākiem nav jākaunas, ja viņi netiek galā ar saviem bērniem, jo ir dažādas dzīves situācijas, arī šodienas jaunieši ir citādāki nekā bijām mēs, bet tad jāmeklē palīdzība. Diemžēl vienaldzība no vecāku puses ir ļoti liela. Arī pašvaldībām jāiegulda daudz vairāk pūļu, lai nodrošinātu kārtību savā teritorijā. Ciešākai jākļūst vecāku un pašvaldības sadarbībai. Negaidīsim, kamēr problēmas izzudīs pašas no sevis. Tā nenotiks, ir vajadzīga mūsu līdzdalība.
Ir vecāki, kas pēc tam, kad amatpersona viņu bērnam ir uzrakstījusi protokolu, piemēram, par alkohola lietošanu, pauž sašutumu, ka protokols rakstīts nepamatoti, ka bērns vispār nelieto alkoholu. Bet, ja mēs tajā pašā autobusu pieturvietā satiekam bērnu ar brendija pudeli un viņš pats atklāti pasaka, ka ir dzēris, tad rodas jautājums, ko šajā gadījumā cenšas panākt vecāki, iebilstot amatpersonu rīcībai? Šāda vecāku attieksme ļauj bērnam justies drošam, ka viņš var darīt, ko grib, jo māte un tēvs viņu aizstāvēs, tāpēc nebaidīsimies aizrādīt arī mēs, bet darīsim to korekti.
Valsts bērnu tiesību aizsardzības vecākās inspektores Gulbenes reģionā Inetas Štoknes pārdomas pierakstījusi Malda Ilgaža
