Gulbenes pilsētas veco ļaužu mājā laiks rit citādāk, šķiet, ka te neviens nesteidzas, bet simtkārt pārdomā dienā darāmo, jo katra nodarbe mājas iemītniekiem prasa krietni lielāku piepūli un savu spēku apzināšanu.
Gulbenes pilsētas veco ļaužu mājā laiks rit citādāk, šķiet, ka te neviens nesteidzas, bet simtkārt pārdomā dienā darāmo, jo katra nodarbe mājas iemītniekiem prasa krietni lielāku piepūli un savu spēku apzināšanu.
Krēslains gaitenis, pa kuru uzmanīgi soļus rindo sirmgalvis. Viņš nesteidzas, jo tad, kad pārkāpts astotais gadu desmits, jaunības steiga pieder pagātnei. Ir laiks pusdienām, tāpēc gaisā jaušama svaigu kāpostu zupas smarža. Pie vienas istabas durvīm rūpīgi nolikti apavi, liecība, ka iemītniece tikko atgriezusies no pastaigas. Kādā istabā klusi skan radio. Gaišajā virtuvē rosās sociālās darbinieces. Atpūtas istabā – klusums, kas tiek traucēts lielākoties vakaros, kad sākas interesantākās televīzijas pārraides.
Gaišos toņos darinātai gleznai līdzinās atvērto durvju aile, kas ved uz veco ļaužu mājas pārvaldnieces Dzintras Kundrates kabinetu, kur līdzīgi strautiem satek šā nama iedzīvotāju dzīvesstāsti, bēdas un prieks, strīdi un greizsirdības izpausmes.
“Pēc profesijas esmu grāmatvede, desmit gadus nostrādāju arī par apdrošināšanas aģenti, šajā laikā pārliecinoties, kāda nozīme ir cilvēku uzticībai. Ne vienmēr augstākā izglītība un lielās zināšanas ir tās, kas veido cilvēcīgas attiecības. Liela nozīme ir cilvēka dvēselei,” saka Dzintra.
Vieni šajā pasaulē
Sākumā apdzīvota bijusi tikai viena ēkas daļa.
“Pirmajiem kopīgajiem Jāņiem biju sarūpējusi žāvētas zivis, sieru, alu. Pamatīgi lija, tāpēc nevarējām iziet ārā, un Jāņus svinējām gaitenī, jo vēl nebija gatava arī atpūtas istaba. Bija jauki, bet iedzīvotāju kļuva arvien vairāk. Cik cilvēku, tik raksturu un kaprīžu,” stāsta pārvaldniece. Veco ļaužu mājā galvenokārt dzīvo cilvēki, kas mīl vientulību, tāpēc sākušās dažādas intrigas, piemēram, kam vajadzīgi kopīgi svētki, kāpēc vienam dzimšanas dienā dāvina puķes garākos kātos, bet otram – īsākos. “Ja man dārzā zied dažādas puķes, tad nepirkšu veikalā, saplūcu pa pušķim no visām, ļaujot izvēlēties. Esmu nesusi arī ābolus, gurķus un kabačus, kas izauguši, lai mēs visi justos kā viena liela ģimene, tomēr atkal ir cilvēki, kas nesaprot, kāpēc tā rīkojos, bet man gribas vecos cilvēkus iepriecināt, jo daudzi ir palikuši vieni šajā pasaulē,” domīgi saka Dzintra.
Klausos pārvaldnieces stāstījumā un domāju, ka vientulība dažkārt līdzinās hroniskai slimībai ar savdabīgiem tās izpausmes simptomiem. Pie namdurvīm piebrauc autobuss, lai vecos cilvēkus vestu uz koncertu Gulbenes kultūras centrā, bet, lai saskaitītu braucējus, vienas rokas pirkstu ir par daudz. Aizbildināšanās lielākoties ir viena: “Negribam, neinteresē.”
“Ar varu nevienam neko neuzspiežam, apzinoties, ka cilvēkam pieder tiesības izvēlēties, bet ļoti gribas dažādot viņu ikdienu, lai tā nesastāvētu tikai no kavēšanās atmiņās, no citam cita novērošanas, no iedziļināšanās savās iekšējās fiziskajās izjūtās,” bilst Dzintra. Varbūt tāpēc cilvēki mūža otrajā pusē arī paliek vieni, ka nemitīgi interesējušies un nosodījuši citu cilvēku rīcību. Šī interese pamazām līdzinās mozaīkai, ko veido ziņkāre, ko iepirkumu maisiņā pārvaldniece aiznes uz kaimiņienes istabu, kāpēc kāds vīrs jau no rīta staigā pa pēdām Dzintrai, ej nu sazini, ko viņam vajag. “Mums ir onkulītis, kuram ir 85 gadi, un viņš ļoti vēlas strādāt, tāpēc, tiklīdz ierodos darbā, interesējas pēc darāmā. Nevaru cilvēkam atteikt, vienmēr sameklēju kādu darbu, bet tas ir labāk nekā vērpt intrigas,” uzskata pārvaldniece.
Šķīrēja un mierinātāja
Veco ļaužu māja nav pansionāts. Te katrs iedzīvotājs dzīvo neatkarīgi no citiem. Ja vēlas, viņš var doties apciemot draugus vai paziņas, var doties uz pilsētas centru iepirkties, iesaistīties mākslinieciskās pašdarbības kolektīvos, var izvēlēties, pasūtīt pusdienas no tuvējās Gulbenes slimnīcas virtuves vai gatavot pusdienas pats. Nevienam nav aizliegts uzņemt ciemiņus. Viss ir līdzīgi kā mājās, tikai pirms došanās ciemos tas jāpasaka pārvaldniecei, lai pēc tam nerastos lieks satraukums, jo viņa jūtas atbildīga par šiem cilvēkiem.
“Ja pirmajos darba gados visu ļoti pārdzīvoju, pat strīdus, kuru cēlonis bija virtuves katliņa izmērs vai ēdiena gatavošanas ilgums, tad tagad esmu iemācījusies visu uztvert vienkāršāk, tomēr, aizverot šīs mājas durvis, nespēju pilnībā atbrīvoties no domām par to. Uzskatu, ka tie, kas grib un kas māk dzīvot, te jūtas labi. Es te dzīvotu, cepuri kuldama, no pensijas maksājot tikai piecus latus par īri, atlicinot naudu medikamentiem, pasūtot pusdienas, kas maksā tikai 25 santīmus, bet visu pārējo pensijas daļu izlietojot pēc pašas ieskatiem,” spriež Dzintra. Viņa nenoliedz, ka nākas būt arī strīdu šķīrējai un samierinātājai. “Īpašu draudzību starp diviem iedzīvotājiem tagad neesmu novērojusi. Savulaik gan bija divas sieviņas, kas ļoti labi satika, kad viena nomira, otra gandrīz gadu jutās ne savā ādā,” piebilst pārvaldniece.
Neizbēgami veco ļaužu mājā ir arī skumji mirkļi. Ja iedzīvotājam nav tuvinieku, tad Dzintra kopā ar darbiniekiem organizē arī bēres. Piedzīvots gadījums, kad tuvinieks, piemēram, dzīvo Austrālijā un viņam nav iespējams atbraukt, tāpēc viņš visu uzticējis pārvaldniecei. “Mēs bēres nofilmējām un filmu aizsūtījām uz Austrāliju. Kopš tā laika joprojām turpinu sarakstīties ar aizgājējas tuviniekiem svešumā,” stāsta Dzintra.
Ļoti gaida ciemiņus
Ikviens cilvēks, lai cik liels vientulības cienītājs viņš būtu, klusībā gaida ciemiņus. Dzintra ar prieku stāsta par tām dienām, kad pie kādas istabiņas durvīm klauvē apmeklētājs, jo tas diemžēl nenotiek pārāk bieži. Tam ir vairāki iemesli – nav ne bērnu, ne tuvinieku, nav arī draugu, nav bijis saticības ar dēlu vai meitu, tāpēc divu cilvēku starpā – necaursitama atsvešināšanās siena.
“Pretēji šīm problēmām ir citas, proti, kad, īpaši pensijas dienās, uzrodas nevēlamie “ciemiņi”. Nevienam nav liegts istabā iztukšot arī kādu stiprāku glāzīti, bet, ja tiek pārkāpts mērs, tad dusmojos, jo pēc šo ciemiņu aiziešanas ne vienmēr viss ir vislabākajā kārtībā. Esam vienojušies, ja būs bļaustīšanās un slikta uzvedība, bez ierunām sauksim policiju,” stāsta Dzintra. Viņa smejas, ka, pārceļoties uz dzīvi veco ļaužu mājā, cilvēkam atļauts ņemt līdzi savu iedzīvi, tāpēc nekāds retums te neesot arī kaķi, kuri esot izvēlīgi un no veikalā pirktām desām atsakoties, par labu atzīdami profesionālo kaķu barību.
Dzintra stāsta, ka daudzi iedzīvotāji labprāt vēloties izstāstīt savu dzīvi, tāpēc esot jāprot atlicināt laiku, lai uzklausītu, bet esot arī tādi, kas uzskata, ka pārvaldniecei neesot jāzina pat viņu pases dati. Neko darīt, tabu ir jāievēro.
Pārvaldniece pārliecinājusies, ka diemžēl vieglāk ir strādāt ar vīriešiem. “Pat nevaru pateikt, kāpēc tā. Iespējams, ka viņiem ir lielāka cieņa pret mani kā sievieti. Ja sievietes aizies uz pilsētas centru, man to nepasakot, tad vīrieši nekad tā nerīkosies. Viņi nekad necels iebildumus pret to, kā kura sociālā darbiniece, piemēram, dala zupu, vai tā ir biezāka vai šķidrāka un tamlīdzīgi.” Dzintra smejas, ka ikdienā pietiekot arī padomdevēju, piemēram, kā un cik ilgā laikā veicams kāds darbs. Viņa tos labprāt uzklausot, lai arī ne vienmēr varot pieņemt padomu.
“Man patīk te strādāt. Arī pārējie sociālie darbinieki, kas strādā veco ļaužu mājā, cenšas visu veikt pēc labākās sirdsapziņas. Vai visi iedzīvotāji to pieņem, tas jau ir cits jautājums,” saka pārvaldniece.
Veco ļaužu mājas gaiteņos – klusums. Dzīve ir tur – aiz brūni krāsoto durvju parādes. Katrā istabiņā – viena cilvēka mūžs. Kāds tas ir, labāk vai sliktāk vadīts, tas vienmēr bijis atkarīgs no paša cilvēka. Tā ir sen zināma patiesība, ka savu mūžu veidojam tikai mēs paši.
***
Fakti
– Gulbenes veco ļaužu māja izveidota 1997.gada rudenī, bet svinīgi atklāta 1998.gada 1.aprīlī.
– Pirmais iedzīvotājs tajā ir Alereins Ķīlis.
– Veco ļaužu mājā šobrīd ir 17 iedzīvotāji. 11 ir sievietes, 6 – vīrieši. Jaunākajai iemītniecei ir 43 gadi, bet vecākajam iedzīvotājam – 92 gadi.
