Tā ir. Mēs joprojām esam tavi, mūsu skola! Un kā arvien – vienotā kopībā: klase.
Tā ir. Mēs joprojām esam tavi, mūsu skola! Un kā arvien – vienotā kopībā: klase. Ja tā aicina, kā tas bija nupat – 20.augustā, tad attālumi no Liepājas un Krāslavas, no Tukuma un Limbažiem, no Rīgas, Cēsīm, Pļaviņām nav tālums līdz Gulbenei, kur citi klasesbiedri. Skaitām un priecājamies, ka no 17 ierasties gaidītajiem klāt ir 16. Atkal esam vienkop.
Tā, kā tas bija 2002.gadā Cēsīs, 1996.gadā Gulbenē, 1991.gadā Rīgā, 1987.gadā Ādažos. Tā var skaitīt šādas sastapšanās – salidojumus – laika nogriežņos kopš pagājušā gadsimta piecdesmitajiem gadiem, vien nosaucot: “Toreiz pie Edītes, Tiga, Ainas, Vītas…”
Šoreiz tikšanos iezīmē īpašs cipars. No tā gada, kad beidzām Gulbenes vidusskolu, ir pagājis tāds sprīdis, ko raksta ar dubultu piecnieku – 55. Tā ir mūsu laika augstākā atzīme – pieci. Ja dubulti, tātad – desmit balles šodienas izpratnē. Tās sev liekam paši, pulcējušies tālākam tās dienas ritējumam skvērā pie savas skolas, tagadējās ģimnāzijas. Par šo satikšanās prieku. “Paklau, ja tolaik, te sēdēdami, mēs teiktu, ka tāpat čivināsim šeit pēc 55 gadiem, tas tiktu uzskatīts kā labs joks!” saka viens no mūsu klases zēniem. Šodien mēs atkal esam… meitenes un zēni.
Pirms iet savā klasē “uz stundu”, apgaitā ejam ap skolu. Gan jaunā sporta halle, gan modernais stadions izcili pārvērtis skolas sporta dzīvi un iespējas. Mūsu atmiņa ir fiksējusi un glabā to zaļo pieticīgo laukumu te, parka malā, to fizkultūrai un tās regulāriem vakariem ik reizi pielāgoto kopīgo skolas zāli, kur, skolotāju Olgas Ozoliņas (Grasas), Kārļa Aizupieša, Aleksandra Pētersona mācīti un mudināti, sportoja un vingrojumus rādīja tā laika audzēkņi. “Sirsnīgi pasveiciniet savējos!” dienu pirms šī salidojuma, uz brīdi daloties atziņās, klases pārstāvei teica O.Grasa.
Mūs “velk” arī taciņa aiz stadiona – uz Spārītes parku, uz saliņu. Tā, jauki sakopta, šeit dzird dziesmā apliecinātu sveicinājumu tēvu zemei, šampanieša dzirksts paukšķi un atmiņas, kā te dejots uz kādreizējās koka dēļu grīdiņas.
Un tad tāpat kā 1996.gadā – uz klasi, kas vairāk nekā pirms pusgadsimta kļuva par mūsējo. Ar logiem – uz skvēru, tā zaļumu. To te, telpā, papildināt cenšas tagadējās šīs klases audzinātājai Ligitai Zitānei nestie ziedu pušķi, kas ietver gan sveicienu, gan tencinājumu par sirsnību, ar kādu tiekam sagaidīti. Raug, saimnieks Agris Felders, kurš atslēdza mums skolu, sniedz ieskatam vēl arī krāsainas lielformāta skices – skolas tālākās izbūves atveidu.
Pašvadīto stundu sākam, pieminot tos klasesbiedrus un pedagogus, kuri jau kapu kalniņā. Pie tiem, kas Gulbenes kapsētā, iepriekšējā dienā ir būts ar ziedu velti. Īstenībā gan viņi visi, lai kur tā atdusas smiltaine, ir tepat – atmiņu bloknotā, kuru šķiram un lapojam, jo no rokas rokā iet fotogrāfijas un citi atceres dokumentētāji. Tādējādi iztēlē kopā ar mums ir klases audzinātājs Elmārs Kavacs ar viņam raksturīgo labestīgo smaidu. Tā tiekamies ar savu Antru Liedskalniņu, paverot kādu aktrises mūža suminājuma izdevumu. Tā ar pašas komponētu savu dzejoli “Manai Gulbenei”, ko esam pavairojuši līdzņemšanai, mūs uzrunā pirms gada aizsaulē aizgājusī Ilga Krastiņa=Muldiņa. Līdzīgi klāt ir citi.
Kura stunda gan var notikt bez grāmatas? Mums šoreiz sevišķi paveicas: savu jaunāko “Jumavas” izdoto grāmatu “Vidzemes baltajos lielceļos” ver vaļā pats autors Ojārs Zanders. Tā – par dzimtā novada kultūras darbiniekiem. No viņa – grāmatzinātnieka, Kultūrkapitāla mūža stipendiāta, ZA goda doktora filoloģijā, Triju Zvaigžņu ordeņnesēja – grāmatām plašākam lasītāju lokam ir pazīstama “Senās Rīgas grāmatniecība un kultūra Hanzas pilsētu kopsakarā (13. – 17.gs.)”, kas 2000.gadā izpelnījās skaistākās, vērtīgākās atzinību Latvijā.
Bet mūsu stundai nav tikai rakstītā vārda svars. Tur ikreiz ir vieta ieskatam un atskatam uz nozīmīgāko, kas bijis no iepriekšējā līdz šim salidojumam. Tā ar foto, kas tapusi Ādažos, mums piepulcējas mūsu ļoti cienītā direktore Velta Turina. Šo brīdi mums sagādā Jānis Tikmers, ilggadējs Ādažu vidusskolas direktors. Viņš pastāsta arī interesantu faktu no minētās skolas kādu svētku norises. Publikai tur licies, ka sirsnīgi sasveicinās bijušie kolēģi, jo V.Turina savulaik tur vadījusi pamatskolu. Tad, kad atklāts, ka emocionāli tiekas pedagoģe ar audzēkni, zāle viļņojusi ovācijās.
Piesaucot arī citus mūsu skolotājus, spriežam un vērtējam, ka tik inteliģentiem un augstas raudzes pedagogiem, kādi bija mūsējie, paldies pienākas par daudz ko. Arī par to, ka augstskolās jutām: ir drošs zināšanu pamats. Un dzīves skolā – godprātīgi vērtēt savu rīcību.
Klasesbiedru interešu lokā kā parasti ir gan bērni, gan mazbērni. Aplausi tiek Intai un Guntai, kurām šinī posmā aizvadītas zelta kāzas. Tā – vaicājot un pārtaujājot, tinam šo daudzdzīparu kamolu. Par bērniem, mazbērniem un krustbērniem vēl var piebilst: četras no atbraucēju automašīnām šurp bija stūrējuši un atpakaļ vadīs tieši viņi. Arī uz mūsu mielasta vietu “Pie kamīna” viņi aizvizina mūs visus. Tur līdzās šīs ēdināšanas iestādes dāsni klātajam cienastam ir vēl kāda atgādne: uz blakus galdiņa “55” – tāds izskatās “Pienenītē” ceptais, pie kafijas domātais kliņģeris. To vēl paspilgtina tādā pašā skaitā Zigrīdas atvests puķuzirņu pušķis.
Tad, kad Ilgvars mazajās glāzītēs ielej dzintarainu dzeramo, iededzam zaļu sveci un paši sev vēlam: “Daudz baltu dieniņu…” Skan! Vēl itin labi skan. “Dzīvot ir skaisti!” secina mūsu klases vecākā – Laima.
Tiem, kas 1.septembrī sēdīsies skolas solos, ne tikai klusībā novēlam: “Lai jums tikpat jauka un draudzībā liedēta klase kā mums visa mūža garumā!”
Gribi – tici, gribi – netici! Tāds ieteikums lasāms ne vienā vien preses izdevumā. Ticiet vai neticiet: mājup mēs devāmies, kļuvuši jaunāki. Un vēl labu brīdi būsim tādi.
Klasesbiedru pulkā kā ikreiz bija Silvija Platkāje
