Ir 16.augusta rīts, kad pa Somijas autostrādi traucamies Tamperes virzienā, lai noteiktajā laikā nokļūtu zemnieku saimniecībā, kas nodarbojas ar pļavu apsaimniekošanu, lopkopību un puķu audzēšanu.
Ir 16.augusta rīts, kad pa Somijas autostrādi traucamies Tamperes virzienā, lai noteiktajā laikā nokļūtu zemnieku saimniecībā, kas nodarbojas ar pļavu apsaimniekošanu, lopkopību un puķu audzēšanu, lai atkal diskutētu par lauksaimniecības un dabas aizsardzības pieredzi Somijā.
“Pappilanpuisto” – tā saucas zemnieku saimniecība, kas atrodas apmēram deviņdesmit kilometrus uz ziemeļrietumiem no Helsinkiem netālu no Lopi ciemata. Pagalmā mūs sagaida pats saimnieks Hannu Heikinens un viņa partneris Jouko Helanders. Saimnieks norāda uz dzīvojamo ēku, kas būvēta 1871.gadā, sākotnēji tajā dzīvojis vietējās draudzes garīdznieks. Kad viņš devies pensijā un izteicis vēlēšanos pārcelties uz dzīvi pilsētā, deviņdesmito gadu sākumā pašvaldība piedāvājusi šo ēku pārdot. Tad arī Hannu to iegādājies, lai īstenotu pirmo ideju – vēlmi nodarboties ar lauksaimniecību.
Viena dālija – 3 eiro
Pirmais saimnieka bizness bijusi dažādu arī pie mums labi zināmu puķu audzēšana, kam sekojis otrs bizness – lopu audzēšana nelielā vairumā. 12 gadu laikā, kopš Hannu saimnieko šajā saimniecībā, izveidojusies pārliecība, ka izdevīgāk nodarboties ar lopkopību, bet puķu bizness pamazām “ejot uz leju”, lai gan somi labprāt iegādājoties ziedus gan dāvināšanai, gan pašu priekam. Saimniecībai esot arī savs ziedu veikals, tiesa, mēģinot ieraudzīt ziedu plantācijas, tas neizdevās, tik vien kā dālijas, magones, cīnijas un rudzupuķes, kas pie mums tiek uzskatīta par nezāli. Tukšas bija arī plēves siltumnīcas, tajās tik vien kā divmetrīgas balandas. Saimnieks norādīja, ka, piemēram, Helsinkos viena dālija maksājot trīs eiro. Tūlīt iedomājos par ziedu audzētājiem Gulbenes pilsētā un rajonā. Viņi būtu bagātākie cilvēki, jo viņu ziediem atvēlētās platības ir desmitkārt lielākas. Iespējams, tāpēc galvenās sarunas saistījās ar lopkopību, jo zūd interese par biznesu, no kā paredzēts atteikties jau pēc gada.
Govis – dažādās vietās
Kamēr Jouko aizsteidzas meklēt lopus tuvējā aplokā, Hannu stāsta, ka 1971.gadā uzcēlis plašu novietni 130 govīm un 60 aitām. Vienuviet visu ganāmpulku ieraudzīt neizdodas. Celmiem pārpilnajā aplokā izdodas ieraudzīt tikai divas govis ar teliņiem. Izrādās, ka pārējie lopi ir izvadāti pa aplokiem, kas ierīkoti piejūras applūstošajās pļavā. Tās visas ir īpaši aizsargājamas dabas teritorijas un iekļautas “Natura 2000”. Pie mājas ir tikai 3,2 hektāri zemes, no pašvaldības zemnieks nomā 15 hektārus. Kopumā vēl ar citām nomātajām platībām jātiek galā ar 110 hektāriem. Hannu stāsta, ka pats lopiem barību negatavojot, jo izdevīgāk to pirkt no vietējiem fermeriem, kas specializējušies lopbarības gatavošanā. Viņš skaidro, kāpēc aplokos tik daudz celmu. Tas tāpēc, ka savulaik to vietā bijis mežs. Pa aplokiem lopi pastaigājas arī ziemā, jo no aizsargājamo teritoriju pļavām uz piemājas aplokiem viņus atved oktobrī, bet uz ganībām aizved agri pavasarī. Govis nav slaucamas, tāpēc šī problēma nepastāv.
Par daļu sava biznesa saimnieks uzskata aizsargājamo teritoriju noganīšanu, par to saņemot Eiropas Savienības finansējumu, kas ir apmēram 400 eiro par hektāru. Diemžēl Latvijā zemnieki par šādu pasākumu saņem aptuveni trīs reizes mazāku summu. Hannu stāsta, ka pļavu kopšanu katru gadu kontrolējot, tāpēc tās labi jāapļauj un jānogana.
Zemnieks skaidro, ka rudenī, kad beigusies ganību sezona, daļu lopu, kas ir gaļas šķirnes dzīvnieki, nokauj un bez starpnieku līdzdalības pārdod Helsinku restorāniem. Lai gan būtu iespējams gaļu tirgot kā bioloģisku produktu, tomēr saimnieks no tā atteicies, jo tad jāievēro dažādas formalitātes. Viņš uzskata, ka Somijā bioloģiskās gaļas ražošana ir lejupejoša nozare. Atšķirībā no mums somu zemnieki necenšas, lai viņu rīcībā būtu visa lauksaimniecībā noderīgā tehnika. Vajadzīgo traktoru, kombainu vai citu agregātu viņi cits no cita nomā. Hannu tāpat kā citi zemnieki cenšas saimniecībā izaudzēt visu vajadzīgo pašu iztikai, ja tas neizdodas, tad pērk no citiem zemniekiem, piemēram, ciematā kāds kaimiņš katru gadu iegūst labu kartupeļu ražu, tāpēc Hannu tos pērk. Labi gan vienam, gan otram.
Viņš stāsta, ka Somijā esot paredzēta speciāla subsīdija ražai, ja klimatisko dabas apstākļu dēļ jāciešot zaudējumi. Arī lopi esot apdrošināti. Somijā apdrošināšanas kompānijas ir privātas, tāpēc to, ar kuru sadarboties, zemnieks izlēmis pats. Jautājot Hannu, kā viņš apmierināts ar Eiropas Savienību zemnieks atzīst, ka kopumā viss esot labi, tikai pārāk liela birokrātija, kas saistās ar nebeidzamiem dokumentu kalniem un īpašu precizitāti, tos aizpildot.
Saimnieks skaidro, ka Somijā zemnieku saimniecība nevar pastāvēt, ja ilgstoši strādā pa nullēm. Ir vajadzīga peļņa. Hannu saimniecībā apmēram 20 procentus saimniekošanas ienākumu dod produkcijas pārdošana, bet 80 procentus – valsts subsīdijas. Normāla situācija būtu tad, ja šī attiecība būtu 50 pret 50. Ja šobrīd Somijā ir 70 000 zemnieku saimniecību, tad desmit gados to skaits saruks līdz 50 000. “Paliks lielākās saimniecības, kas pārņems mazāko biznesu,” uzskata Hannu.
Tūrisms – arī peļņa
Hannu ir noslēdzis sadarbības līgumu ar vairākām tūrisma aģentūrām, tāpēc no pavasara līdz rudenim saimniecību apmeklē arī tūristi, lai vērotu, kā dzīve rit somu zemnieka sētā. Te pagaidām nav telpu viesu izguldināšanai, bet noteikti ir sarūpētas pusdienas somu gaumē. Arī mums pusdienas uz saimniecību atved kāds vīrs no Lopi ciemata, jo Hannu pats tās negatavo. Pārsteidz, ka šim zemniekam nav vajadzējis piedzīvot tik drakoniskas dažādu analīžu pārbaudes un noteikumu ievērošanu, kā tas ir pie mums. Vienīgais pienākums bijis informēt pašvaldību, ka viņš vēlas sniegt šādu pakalpojumu. Pārbaudītājs, kas pēc dažām dienām apmeklējis saimniecību, pārliecinājies, vai virtuvē ir ledusskapis, kādā stāvokli ir telpas, kurās paredzēts pasniegt ēdienu, un paņēmis dzeramā ūdens paraugu. Hannu stāsta, ka nepagājusi pat nedēļa, kad saņemtas vajadzīgās atļaujas šim biznesam. Līdzīgas pārbaudes notiek ik pēc kāda laika. Neviens neuzstāj, lai sienas un grīdas obligāti būtu flīzētas, lai ūdens tecētu pa speciāliem krāniem, bet traukus mazgātu gandrīz vai hermētiski noslēgtās izlietnēs. Viss – kā normāli tas pieņemts ikvienā mājā.
Aļņiem negaršo niedres
Pēc zemnieku saimniecības apmeklējuma dodamies skatīt atjaunotās piekrastes pļavas, kas šoreiz neatrodas Helsinku centrā, bet nomalē. Vienu desmito daļu Somijas teritorijas aizņem ūdens, ir maz pļavu, tāpēc to saglabāšanā somi iegulda daudz darba, bet šā darba motivēšanai valsts piešķir subsīdijas. Pļavas, kuras lielākoties pārplūst rudenī, jūrā sākoties vētrām, arī apsaimnieko iepazītais zemnieks Hannu, kurš uz tām atved govis. Rēķinām, ka zemniekam jāiztērē prāva naudas summa, lai govis ne tikai atvestu un atkal aizvestu, kad pļavās zāle apēsta, bet arī lai vismaz reizi dienā atbrauktu uz pļavām un pārskaitītu ganāmpulku, kā arī nostaigātu visgarām žogam. Visu 32 hektāru platību ierobežo elektriskais gans, kas izmaksājis no 150 000 līdz
20 000 eiro. Somijā ir viens cilvēks, kas izveidojis, kā somi paši joko, žogu monopolu. Mūsu pavadone Marjo Priha stāsta, ka Somijā ir daudz aļņu, kurus arī varētu izmantot pļavu noganīšanai, bet viena nelaime – atšķirībā no govīm aļņiem niedres negaršo. Izdzirdot cilvēku balsis, no krūmāja apmierināt ziņkāri iznāk 22 govis ar teliņiem, kas dzimst brīvā dabā.
M.Priha stāsta, ka Somijā fermerus uzskata par uzņēmējiem, jo viņi ne tikai sagatavo teritoriju govju ganīšanai, bet arī šo teritoriju apsaimnieko. Ar programmas “LIFE – Daba” projektu viņi veiksmīgi atrod aizsargājamās teritorijas. Dabiskajās pļavās atļauts spert kāju arī medniekiem, kam no projekta naudas atmaksā, piemēram, ūdeļu un citu mazo plēsējzvēru lamatu iegādi, lai tādējādi pasargātu putnus no šiem plēsējiem. Līgumu ar piejūras pļavu apsaimniekotājiem paraksta uz 5, 10 gadiem, iepriekš izstrādājot teritorijas apsaimniekošanas plānu.
Ejot pa meža ceļu, lai no pļavām nokļūtu atpakaļ līdz autobusam, ievērojam, ka mežā dažviet ir izdeguši klaji laukumi. It kā nekas neparasts, zinot situāciju Latvijas mežos, tomēr interesanti uzzināt, kāpēc šie laukumi ir tik vienādi precīzi.
Mūsu labvēlis un brauciena vadītājs Latvijas Dabas fonda “LIFE – Daba” projekta “Palieņu pļavu atjaunošana” sabiedrisko attiecību koordinators Andris Klepers tulko M.Prihas teikto, ka tas ir tā dēvētais uguns faktors stādītā mežā, jo ar tā palīdzību mežos atbrīvo īpaši blīvi saaugušas teritorijas, lai atļautu augt ne tikai biezi saaugušām eglēm, kas aizņem lielu teritoriju, bet arī citām monokultūrām. Ievērojam, ka dažviet noteiktā augstumā ir apdeguši priežu stumbri. Mums skaidro, ka, nedaudz apdegot, priede kļūstot izturīga pret trupi. Skaties un brīnies!
Par romantisku villu Somijas līča krastā un Helsinkos redzēto stāstīšu nākamreiz.
