Vasaras atvaļinājumus visi tradicionāli dodas baudīt uz kādiem ārzemju kūrortiem, kur var gulēt pie jūras skaistā pludmalē un neko nedarīt.
Vasaras atvaļinājumus visi tradicionāli dodas baudīt uz kādiem ārzemju kūrortiem, kur var gulēt pie jūras skaistā pludmalē un neko nedarīt, bet “Dzirksteles” fotogrāfs Gatis Bogdanovs kopā ar draugu Agri Libeku šīsvasaras atvaļinājumā devās uz tālo Astrahaņu Krievijā.
Viņu ceļojuma mērķis bija izbaudīt Krievijas plašumus, apskatīties, kāda patiesībā ir Volga, un pārbaudīt, vai tiešām tajā var noķert tik daudz zivju, kā rāda televīzijā un raksta žurnālos.
“Apsvērām visus plusus un mīnusus un devāmies tālajā ceļā,” stāsta Gatis, piebilstot, ka kopā nobraukuši 5060 kilometru. Lai gan ceļš bijis tāls, sarēķinot visus izdevumus, ieskaitot vīzas un benzīna naudu, šis ceļojums Gatim ar Agri katram izmaksājis apmēram 250 latus.
“Divu stundu laikā veiksmīgi šķērsojām robežu un iebraucām Krievijā. Nekas jau tur nav daudz citādāk, ceļi varbūt ir nedaudz sliktāki, līdz Maskavai un no Maskavas līdz Volgogradai bija ļoti daudz kravas auto, kas traucēja braukt, taču no Volgogradas līdz Astrahaņai dod, Dievs, tās vispār redzēt, acīmredzot tur viss tiek pārvadāts pa Volgu ar kuģiem,” stāsta Gatis. Pa ceļam Volgogradā viņi apmaldījušies. “Kad bijām labu laiku maldījušies, jo nekādi nevarējām atrast ceļu uz Astrahaņas šoseju, uzrunājām kādu sieviņu, kas grasījās sēsties savā “žigulī”. Viņa, sapratusi, ka ceļu izstāstīt nevarēs, teica, lai sēžamies savā mašīnā un sekojam viņai. Izrādās, viņas darba vieta atradās netālu no mūsu meklētās šosejas. Uz darbu viņa bija plānojusi braukt vēlāk, taču, apžēlojusies par mums, nolēma to darīt uzreiz,” atceras Gatis. Tad nu viņa esot braukusi tā, ka mūsu ceļotāji gandrīz nespējuši tikt viņai līdzi. “Pa pilsētu viņa brauca ar 80, 90 kilometrus stundā lielu ātrumu, vienā laidā šķērsoja braukšanas joslas, mēs knapi tikām viņai līdzi. Kad beidzot bijām galā, pateicāmies un gatavojāmies doties ceļā, taču kundzīte teica, ka tā vis cauri neies – tur neviens tā nešķiras, nācās mums vien doties dzert kafiju un ēst pīrādziņus un baudīt krievu tautības cilvēku plašo sirdi,” stāsta Gatis.
Ziedojums palīdz aizmirst pārkāpumus
Tālākais ceļš bijis ļoti drūms – jābrauc pa nelielu šoseju un visapkārt tik plešas stepe. “Pa retam tik varēja redzēt kādu koku, ik pēc kādiem 50 kilometriem tālumā pavīdēja pa kādai mazai sādžiņai. Aiz Astrahaņas apmēram pēc 40 kilometriem jau sākas Kazahija, tādēļ arī pirms tās jau bija manāmi kazahi savos nacionālajos tērpos,” stāsta ceļotājs un piebilst, ka visu ceļu viņiem bijis jācīnās ar ļoti lielu karstumu – it kā pūtis arī vējš, taču šķitis, ka tas pat vēl vairāk svilina, nevis atvēsina.
“Miliči Krievijā nemaz tik bargi nav, drīzāk pat draudzīgi un pretimnākoši. Vienā vietā paši labprātīgi iedevām viņiem “ziedojumu”, tad viņi bija gatavi izdarīt visu – izstāstīt, kur braukt, uzzīmēt uz papīra ceļu, aizmirst visus pārkāpumus. Vienīgā vieta, kur miliči stāvēja ar radaru, bija pirms pašas iebraukšanas Astrahaņā. Tur ir tilts pāri Ahtubas upei, kas ir apmēram 300 metrus garš, un pirms tilta zīme, kas aizliedz braukt ātrāk par 20 kilometriem stundā, taču turpat tālāk ir arī kontroles punkts (Krievijā pie lielām pilsētām joprojām ir kontroles punkti). Tik lēni pabraukt ir ļoti grūti, tādēļ apturēti tika visi, arī mēs,” stāsta Gatis.
Veiksmīgi atrod interneta paziņu
Arī Astrahaņa ir liela pilsēta, pēc izmēriem tā varētu līdzināties mūsu Rīgai. Šajā vietā ir milzīgas gāzes atradnes, tādēļ visapkārt ir šlagbaumi, stāv miliči ar automātiem.
“Iebraucām Astrahaņā un mēģinājām atrast mūsu jauno internetā iegūto paziņu, kam ir pašam sava makšķerēšanas mājas lapa, taču ar to mums gāja ļoti interesanti. Mums nebija ne šī cilvēka telefona numura, ne adreses, zinājām tikai to, kā viņu sauc. Centāmies atrast kādu interneta kafejnīcu, taču tas mums neizdevās, bijām jau noguruši, tuvojās arī vakars, tādēļ izdomājām, ka jābrauc un kaut kur jāapmetas. Tur visapkārt ir simtiem mazu upīšu. Nopirkām karti, lai apmēram varētu orientēties, izdomājām, kur braukt, un pa ceļam nolēmām vēl iegriezties kādā makšķernieku veikalā, cerot, ka varbūt kāds zinās mūsu meklēto vīru,” atceras Gatis. Braucot ārā no pilsētas, ceļmalā tiešām bija makšķernieku veikals.
“Iegājām tur, un izrādījās, ka pārdevēja ir mūsu meklētā vīra sieva. Neticami, bet veiksmīgi viņu bijām atraduši. Tad arī viņš mums izstāstīja, kā labāk darīt, kā labāk ķert, kur ķert, uz kā ķert, un tad devāmies pie ūdeņiem,” stāsta ceļotājs.
Lielais sams izrādās viltīgāks
Tumšs tajā apgabalā paliekot ļoti ātri, tādēļ līdz iecerētajai vietai pie kādas Volgas pietekas Agris ar Gati nemaz nav tikuši, bet nolēmuši nakti pārlaist pie pirmās upītes. “Naktī dzirdēju, kā ūdens plīkšķ – zivis staigāja ne pa jokam, tādēļ nolēmām no rīta nedaudz pamētāt spiningu. Zivis tur tiešām bija, katrā 20.metienā izvilku vai nu līdaku, vai asari – tie bija ne sevišķi lieli, taču noķert varēja daudz,” secina Gatis.
Nākamās dienas vakarā gulbenieši devušies uz citu vietu, tur bijis ļoti daudz cilvēku, lielākoties tādi paši ceļotāji kā Gatis un Agris. “Nolūkojām jau vienu vietu, un lādzīgie krievu tautības cilvēki, kas bija apmetušies turpat līdzās, mūs aicināja piebiedroties. Tā arī tur palikām,” norāda Gatis. Tur viņi bijuši trīs diennaktis. “Kamēr sapratām, kā jāķer, kas vispār notiek tajā upē, divas dienas jau bija pagājušas. Pēdējā naktī braucu uz salu ķert lielo samu, un tas tiešām arī uzķērās. Spole kauca, viņš tina auklu ārā, kamēr aizgāja līdz kuģu bojai un aptinās ap to. Man nekas neatlika, kā spiningu piesiet pie koka un doties krastā. No rīta ar gaismiņu braucām skatīties. Sams joprojām bija auklas galā, mēģinājām atpiņķerēt, taču veltīgi, beigās norāvām auklu un sams aizgāja. Cik tas bija liels, kas to lai zina, taču izdarīt neko nebija iespējams,” atklāj Gatis. Viņš pārliecinājies, ka zivis, arī vēžus, tur var piemakšķerēt atliku likām, taču ir jāzina, kā to darīt – turklāt ar trim dienām nepietiek, esot vajadzīga vismaz nedēļa, lai aklimatizētos un kaut ko normālu noķertu.
Krievijā joprojām valda sociālisms
Tad pienācis laiks doties mājup. “Izbraucot no Astrahaņas, milicis mūs lūdza izpalīdzēt kādai sievietei ar bērnu, kura bija nokavējusi autobusu, bet viņai bija ar mums pa ceļam. Milicis gan teica, ka pilsēta atrodoties tuvu, to ar roku varot aizsniegt, taču izrādījās, ka tā atrodas 320 kilometru attālumā. Braucām un runājāmies ar sievieti par dzīvi Krievijā. Tur valda šausmīga nabadzība. Milzīgs spainis tomātu maksā 10 santīmus, saldo piparu maiss – apmēram 1,50 latus. Cilvēki ceļa malās tirgo savu izaudzēto produkciju un ir laimīgi, ka kāds to nopērk. Piemēram, Astrahaņā ir lielveikals, taču tas apmēros ir vēl mazāks nekā mūsu Gulbenes “Maxima”. Tur visapkārt staigā apsardzes darbinieki, daži cilvēki, kas tur bija iekšā, šķita tādi labi ģērbušies, taču vienkāršo tautu tur neredzēt. Laikam jau viņiem lielveikalu ēra vēl nav īsti sākusies. Visapkārt tur valda sociālisms, kāds pie mums bija pirms 15 gadiem. Viss ir netīrs, nekārtīgs, ciemā ir labi ja viena asfaltēta iela, visapkārt mētājas atkritumi, cilvēki dzīvo graustos. Uz ceļiem var redzēt tikai “kamazus” un “mazus”, kas ik pēc pārdesmit kilometriem maina riepas, ļoti daudz var redzēt “žiguļus”, “volgas” un “gazeles”, ārzemju markas automašīnas redzamas tikai lielajās pilsētās. Taču cilvēki tur ir ļoti draudzīgi. Atbilde “nav”, “nezinu” vai “nevaru palīdzēt” tur neeksistē. Tur ikviens centīsies palīdzēt, tur visi dzīvo kā brālis ar māsu,” vērtē Gatis. Viņš atzīst, ka šis bijis ļoti interesants un vērtīgs brauciens.
“Devāmies mēs gan turp makšķerēt, taču to kārtīgi izdarīt neizdevās, tāpēc vienkārši baudījām Krieviju. Un jau tagad varu noteikti pateikt, ka nākamgad turp braukšu atkal, mani taču tur gaida lielais sams,” smejot piebilst kaislīgais makšķernieks.
