Romāns turpinājumos. 51. “Tas nav mans pirmais darbs, un mana rakstītājas biogrāfija iestiepusies gadu garumā. Lai lasītājam būtu lielāka intriga un līdzdalība, nolēmu darba nobeigumam uzrakstīt vairākus variantus.
Romāns turpinājumos. 51.
“Tas nav mans pirmais darbs, un mana rakstītājas biogrāfija iestiepusies gadu garumā. Lai lasītājam būtu lielāka intriga un līdzdalība, nolēmu darba nobeigumam uzrakstīt vairākus variantus. Lasīju, ka pat teātrī izrādes laikā skatītāji nobalso, kādu lugas nobeigumu gribētu izrādei. Kāpēc gan man neizdarīt to pašu? Redaktore šo variantu pieņēma kā interesantu priekšlikumu, un tagad, kad tuvojas
16. romāna nodaļa, varianti ir lasāmi. Kā jūs domājat būtu loģiskāk un interesantāk: Vita – Īvande aukstasinīgi atdod savu pielīgto “darbu” Kramiņu ģimenei, ciešot tikai sirdsapziņas mokas, un saņem deviņos grūtniecības mēnešos pielīgto summu, (kuras lielums man arī nav zināms) vai paliek par krustmāti pašas iznēsātajam bērnam, kā to darot ārzemēs, un kādu laiku vai uz visiem laikiem ir saistīta ar bērna bioloģisko māti un tēvu?
Te iespējamas tik daudzas problēmas. Ir arī daudzi citi varianti, taču es rakstīju tikai divus. Ja esat lasījuši manis rakstīto par šo tēmu un ir vēlēšanās piedalīties aptaujā par ticamāko variantu, sūtiet uz redakciju jūsu izvēlēto loģiskāko variantu. Es ceru, ka pamanījāt, kas lasīja, ka visīstākā surogātmāte, manuprāt, ir Klaudija. Nosodīt vai saprast šo tēmu, tas ir diskusijas vērts. Ticu, ka lasīt turpinājumos šādu smagu gabalu ir grūti. Varbūt atrodas kāds sponsors, kas spēj ielikt darbu, tā varētu būt – vāciņos.
Ar cieņu pret lasītāju, vienalga ar pozitīvu vai negatīvu attieksmi – Ieva Bērziņa.”
16. Tā varētu būt…
1.variants.
(Dvīņi)
Vita vasaru pavada Kramiņu vasaras mājā laukos stundas braucienā no pilsētas un var baudīt dabu visā tās krāšņumā. Viņa tagad ik dienas ir kopā ar Kramiņu nolīgtu gados vecāku sievieti, pensionētu vecmāti Eleonoru. Viņas uzdevums ir Vitu vērot, lai nerastos kādas grūtniecības komplikācijas, gatavot ēdienu un gādāt par viņas labsajūtu. Tagad Vita skaitās Ivetas māsīca, kas lauku klusumā pavada laiku līdz bērna piedzimšanai. Kur un kas ir viņas vīrs, nav salīgtās aprūpētājas un apkārtējo darīšana, un, ja rastos kādi ļoti konkrēti jautājumi, tad Vitas vīrs ir ārzemēs. Tas tagad nav nekas neparasts. Atrašanā ārzemēs un labā peļņa ir tas ielāps, kuru var uzšūt jebkuriem meliem un puspatiesībām, ja jāmaina dzīvesvieta un patiesie iemesli nav izpaužami. Par latvieti, kurš nav iepriekšējā dzīvesvietā, var diezgan droši izteikt minējumu, ka viņš devies uz Īriju. Tad neseko vairs jautājumi, jo ārzemes – tas tagad skaitās prestiži un pat tāda kā modes lieta. Pat radio ziņās vai ik dienas figurē Īrijas notikumi, un radio algo speciālu korespondentu, kas stāsta par notikumiem tālajā zemē un tautiešu dzīvi. Īrija liekas kā latviešu kolonija un apsolītā sapņu zeme daudziem, kam Latvijā īpaši nav veicies un gribas ko labāku. Arī Vitas melu pīlīte pie vajadzības var aizpeldēt uz turieni.
Nekādas vaļsirdīgās sarunas Vitai ar Eleonoru nav ieteicamas, un Vitai tas ir pa prātam. Eleonora ir tikai gadījuma cilvēks, kas pilda Kramiņu uzdevumu. Viņa savu atalgojumu saņems un aizmirsīsies, līdzko Vitai nevajadzēs uzraugu. Sirdi svešiem kratīt nav arī Vitas dabā. Reizēm Eleonora izsaka savas atziņas par grūtniecēm un savu pieredzi akušieres praksē. Viņas ražīgie darba gadi bijuši tanīs laikos, kad vēl nebija ne miņas no modernajām kapitālisma attiecībām medicīnā un dzemdniecībā īpaši, kad arī mazos pagastiņos bijuši tā sauktie kolhoza dzemdību nami vai vismaz dažas gultas lauku slimnīcās. Toreiz dzimstība bija laba un vecmātēm darba netrūka.
