Kādas lauku mājas pagalmā ieraugu paradīzes ābeli, pilnu ar maziem koši sārtiem ābolīšiem. Kā sastingusi raugos rudenīgajā krāšņumā, nespēdama atraut skatienu.
Kādas lauku mājas pagalmā ieraugu paradīzes ābeli, pilnu ar maziem koši sārtiem ābolīšiem. Kā sastingusi raugos rudenīgajā krāšņumā, nespēdama atraut skatienu.
“To es pirms daudziem gadiem iestādīju savas pirmās mīlestības piemiņai. Katru pavasari tā krāšņi zied, bet rudenī atalgo ar augļiem,” lauku sētas šķietamo klusumu pārtrauc saimnieces balss, kas nedzirdami ir pienākusi man klāt. “Labdien! Mani sauc Austra. Šīs ir manu vecāku mājas. Viņu vairs nav, es te saimniekoju viena, bērni izauguši, aizgājuši savā dzīvē. Visa mana sabiedrība – raibs kaķis,” to sakot, sieviete pieliecas, lai paceltu dažus zālē nokritušus ābolīšus.
“Krīt cits pēc cita, gluži kā manas asaras, kad uzmācas vientulība un ļauju vaļu jaunības gadu atmiņām, bet cik ilgi raudāsi, maniem gadiem mitras acis nepiestāv,” saprotu, ka pie Austras dvēseles durvīm arī šobrīd pieklauvējusi vientulība, vai gan citādāk viņa jau ar pirmajiem teikumiem liktu manīt, ka grib ar kādu parunāties.
“Jums taču ir brīdis laika?” viņa jautājoši paveras manī. Atbildu, ka īpaši nesteidzos. “Varbūt iesim dziļāk dārzā, tur esmu ierīkojusi atpūtas stūrīti,” aicina Austra, sperot soļus pa zālē iemītu tik tikko pamanāmu taku. Daudz ļaužu ikdienā te neuzturas, nodomāju, sekojot saimniecei.
“Speciāli izraudzījos šo vietu, lai, apsēžoties pie dārza galda, nekas skatienam neaizsegtu paradīzes ābeli,” arī tagad sieviete iekārtojas ar skatu pret koku. Nav vajadzīgi paskaidrojumi, lai saprastu, cik viņai tas ir būtiski.
Nezinu, kā ir labāk
Brīdi abas klusējam. Saprotu, ka Austra meklē pirmos vārdus, lai tad tiem sekotu pārējie.
“Mūžs man ieritējis sestajā gadu desmitā, bet vēl arvien nerodu atbildi, kura mīlestība ir paliekošāka. Vai tā, kas dzimusi bērnībā, vai tā, kas negaidot satikta jaunības gados, bet varbūt tā, kas kā garām skrejoša vēja dzīta lapa tikko pamanāma mūža otrajā pusē? Es ticēju pirmajai mīlestībai. Ļoti ticēju un… uzticējos,” Austras pirksti uz pelēkās koka galda virsmas rotaļājas ar sarkanajiem auglīšiem.
“Kādreiz šajā mājā dzīvoja vairākas ģimenes. Katra ar savām rūpēm, bet kopīgi svinētiem svētkiem. Arī mums, bērniem, pietika jautrības. Jau tolaik man patika kāds zēns. Tā bija bērnišķīga patika, kad abi slēpāmies aiz viena upeņu krūma, kāpām vienā kokā, reizē gājām uz tuvējo veikalu. Kad pienāca skolas gadi, zēna vecāki pārcēlās dzīvot citur. Arī bērnišķības vairs nebija prātā, jo radās jauni draugi un jaunas intereses. Bērnībā, sēdēdami uz dēļu kaudzes, spriedelējām, ka tad, kad izaugsim lieli, noteikti dzīvosim pilsētā. Tā mums šķita kā brīnišķa sapņu zeme. Toreiz nevarējām iedomāties, ka arī sapņu zemē cilvēkiem nākas ciest un pārdzīvot vilšanos. Ar Ziedoni, tā sauca manu bērnības draugu, sakari pārtrūka, lai gan par viņu domāju vienmēr, īpaši tad, kad atvēru fotoalbumu ar melnbaltām fotogrāfijām. Varbūt varu jums piedāvāt jāņogu sulas dzērienu?” ievaicājas Austra.
Ikdienišķais jautājums šķiet negaidīts, tā vien šķiet, ka sieviete vēlas ieturēt pauzi starp to atmiņu daļu, kas pieder bērnībai, un to, kas pieder jaunībai.
Laikam negribēju pamanīt
“Ar Ziedoni atkal nejauši satikāmies Rīgā, kādā pasākumā. Tas bija liels un negaidīts pārsteigums mums abiem. Ziedonis bija nesen kā atgriezies no dienesta Padomju Armijā, bet es – izjutusi, ko nozīmē pašai nopelnīt pirmo algu. Mēs vairs nebijām bērni, bet divi jauni cilvēki, kurus, vienam otru uzlūkojot, pārņem gluži citas izjūtas. Norunājām, ka satiksimies vēlreiz, jo abiem šķita, ka ir tik daudz ko atcerēties, ir tik daudz nezināma, kas noteikti jāizstāsta.
Otrajai tikšanās reizei sekoja trešā, ceturtā, piektā. Ziedonis atklāja, ka pirms armijas bijusi draudzene, kas viņu krāpusi, savukārt arī es neslēpu, ka vienu brīdi simpatizēju jaunam cilvēkam. Šīs simpātijas ne nieka nebija vērtas, tās iztēloju lielākas nekā patiesībā, jo negribēju atklāt Ziedonim, ka visu šo laiku esmu domājusi par viņu.
“Bija draudzene, krāpa” – šie vārdi kā dzelonis dūrās arvien dziļāk apziņā, tomēr man tik ļoti gribējās Ziedoni apskaut un žēlot, žēlot… Viņš tam ļāvās. Mēs abi tam ļāvāmies. Šķita, ka Ziedonis ir manī iemīlējies, lai gan tagad domāju, ka varbūt toreiz iemīlējusies viņā biju tikai es, bet jaunajam vīrietim labpatikās spēlēt cietēja lomu. Savādi, ka vīriešiem tā patīk šis ciešanu teātris.
Biju kā apmāta, ticēju katram viņa vārdam un mūžīgas mīlestības solījumam. Negribēju pamanīt vai arī izlikos nemanām to, ko sen jau redzēja citi. Dusmojos uz tiem, kas bilda, ka Ziedonis ir solītājs, bet solījumiem darbi neseko. Mūsu tikšanās nepalika bez sekām. Es sapratu, ka gaidu viņa bērnu. Kad to pateicu Ziedonim, viņa sejā nemanīju ne prieku, ne nosodījumu. Ja tobrīd man blakām atrastos kāds gudrais, viņš jaunā vīrieša sejā izlasītu tikai vienu vārdu “vienaldzība”. Es to negribēju pamanīt, jo biju pārliecināta, ka bērniņš mūs patiesi saistīs uz mūžu. Būtībā jau tā arī ir, ka šī saikne paliek uz visu mūžu, vai ne?” Austras jautājums izskan rudenīgā dārza klusumā.
Vēlējos, kaut tikai izturētu
“Tolaik īrējām nelielu istabu komunālajā dzīvoklī, kur palaikam mainījās kaimiņi. Kad piedzima dēls, mūsu mājoklis līdzinājās mazītiņai kabatiņai. Zēns bija nemierīgs, tāpēc daudzas naktis vajadzēja pavadīt nomodā. Ziedonis rītos uz darbu gāja neizgulējies. Arvien biežāk brīvdienās viņš labprātīgi pieteicās doties pēc pirkumiem, bet šī iepirkšanās dažkārt ieilga līdz vēlai pēcpusdienai.
Pēc kāda laika ievēroju, ka līdz ar iepirkumu somu Ziedonim līdzi nāk arī alkohola smarža. Centos darīt visu, lai ļautu viņam atpūsties, aprūpēju dēliņu, cik labi prazdama, jo mīlēju abus savus vīriešus.
Kaimiņiem šķita, ka esam ideāla ģimene, jo nestrīdamies. Arī es to centos apliecināt vārdos, lai gan iekšēji jutu augam savādu nemieru, līdzīgu negaisa padebesim, kas parādās pie apvāršņa. Pērkona dārdi atskanēja visai drīz.
Kādu vakaru Ziedonis pārnāca no darba, saposās, vienīgie vārdi, ko viņš pateica, bija “es aizeju!”. Tiem nesekoja nākamie, lai paskaidrotu viņa rīcību. Šķita, ka atveras zeme un aprij mani. Nespēju noturēties kājās, lēnām noslīgu zemē pie dēla gultiņas.
Pa durvīm, neko nepaskaidrojusi, tikko bija izgājusi mana pirmā mīlestība. Kājas bija kļuvušas bezspēcīgas, lai steigtos tai pakaļ, jo neviens nespēj apturēt to, kas vēlas aiziet. Vienīgais, ko tobrīd apjautu, ka man jābūt stiprai, ļoti stiprai, jo esmu atbildīga par dēlu. Tā bija mana mūža visgarākā nakts…
Ziedonis neatgriezās ne nākamajā, ne turpmākajās dienās. Vēlāk uzzināju, ka viņš bija aizgājis pie savas agrākās draudzenes, piedevis viņai krāpšanu un lūdzis, lai atkal pažēlo. Ir taču tā, ka mēs, sievietes, stājamies pretim dzīves likstām un problēmām, bet vīrieši labprātāk no tām izvairās vai bēg.
Tolaik mans vienīgais spēka avots bija dēls, kurā raugoties, vēlējos, kaut tikai izturētu. Lai jau saka, laiks dziedējot visu, bet laika dziedinošais process dažkārt ir ārkārtīgi ilgs.
Šodien varu teikt, ka izturēju, lai gan tolaik nebija viegli redzēt Ziedoni kopā ar draudzeni, nebija viegli aizstāvēties no uzmācīgajiem kaimiņiem, kuriem šķita, ka jauna sieviete ar mazu bērnu, no kuras aizgājis draugs, pieejama visiem. Mēs, sievietes, spējam būt apbrīnojami stipras. Tādām būt liek dzīve, lai gan patiesībā esam radītas mīlestībai un žēlošanai.
Gribat, es jums parādīšu Ziedoņa fotogrāfiju?” jautā Austra. Saprotu, ka viņa ir piedevusi Ziedonim visus pāridarījumus. Piedevusi, bet vai spējusi aizmirst, kā viņš, citas sievietes mīlestības aplaimots, vēlējies Austras un dēla nāvi, kā nozadzis pēdējos rubļus, domātus bērna pārtikai, kā piespēlējis draugus, lai viņi kliedētu Austras skumjas.
“Ir pagājis laiks. Dēls izaudzis, viņam sava ģimene. Visi atbrauc mani apciemot. Zinu, ka arī Ziedonis vēlāk apprecējās. Ļaudis zināja teikt, ka ģimenē neesot saticības, tāpēc viņš arvien biežāk bijis kopā ar draugiem – pudeles brāļiem. Dažkārt viņš tiem rādījis manu fotogrāfiju un raudājis nožēlas asaras savai jaunības rīcībai. Raudāt un nožēlot vajadzēja agrāk, kad droši vien es viņam būtu atvērusi sava nama durvis.
Cik savādi mēs, cilvēki, esam, mums nodarīts pāri, bet mēs turpinām piedodot mīlēt. Nesen uzzināju, ka Ziedonis miris, bet līdz ar viņu mana jau bērnībā dzimusī pirmā mīlestība,” Austra ar plaukstu noslauka paradīzes ābolīšus no galda zālē, gluži kā pagājušos gadus.
Ir pagājušas vairākas stundas kopš mūsu sarunas sākuma, kad atvados. Austra pavada mani līdz paradīzes ābelei pagalma malā.
“Ja gadās te būt, atnāciet mani apciemot!” aicina sieviete, atspiedusies pret ābeles stumbru. Esmu pārliecināta, ka tā viņa stāv bieži, piespiedusies pie savas pirmās mīlestības koka.
