52. Kad pagadās kāda izdevība, pensionētā vecmāte labprāt pačalo par savu pieredzi, vērojumiem un savu lomu toreizējā lauku medicīnas dzīvē.
52.
Kad pagadās kāda izdevība, pensionētā vecmāte labprāt pačalo par savu pieredzi, vērojumiem un savu lomu toreizējā lauku medicīnas dzīvē. Viņa izsaka savas piezīmes par savas aprūpējamās paražām un izskatu, tā cenšoties vairāk uzzināt par mazrunīgās kundzes dzīvi.
“No vaiga jūs esat veselīga un skaista, tomēr mana pieredzējusī acs redz, ka esat pārāk ražena. Radības taču pēc diviem mēnešiem, kā Ivetas kundze teica. Savu kuplumu taču nebūsiet dabūjusi no ēšanas? Tas, ko jūs ēdat, nekādu svaru nedzen… Ka tik nav dvīnīši?” un Eleonora atceras savu pieredzi šādos gadījumos. Viņa brīžiem ir tik pļāpīga! Vitai nav noskaņojuma sarunu turpināt. Viņu uzraugot pieredzējuši speciālisti, un nekas tāds neesot dzirdēts. Resna! Jā! To nevar noslēpt. Taču ir lietas, kuras novērst vienkārši nevar, konstatējot faktu. Vitas brīvlaišana nav vairs aiz kalniem, tad viņas smagā nasta būs aiznesta līdz finišam…
Vita katru dienu turpina rakstīt savu dienasgrāmatu, ko gan nedrīkstētu atrast Eleonora. Klade tiek rūpīgi slēpta, un pat Velda nezina par tā esamību. Tās ir sarunas Vitai pašai ar sevi, viņas grēksūdze, viņas emocijas, no kurām viņa tādējādi mēģina atbrīvoties. Kad viss būs galā, viņa to droši vien ziedos uguns Dievam, kurš vienīgais pratīs noslēpumus paņemt pie sevis, pārvēršot to pelnos.
Rihards dzīvo Lāču ģimenē, kā jau pierasts. Viņam ir paskaidrots, ka mamma kādu laiku nebūs satiekama. Ja viņš pārāk izvaicās, Velda viņam paskaidros, ka mammai ir tāds darbs, tālu projām no mājām. Viņi regulāri ar Veldas starpniecību apmainās vēstulēm, un tas Artūra rakstīšanas mākai nāk par labu. Skoliņā viņš ir tik tālu progresējis, ka spēj veidot pat teikumus un izteikt savu bērna domu. Īsts brīnumbērns! Vitai ir patīkami no Veldas uzzināt, ka viņas dēls ir pat pārāks zināšanās par Lāču atvasi. Rihards ir īsts laimes luteklis. Tas ir Vitas salīgtā darba lielākais gandarījums. Par atlīdzību, ko viņa saņems no Kramiņiem, viņa gandrīz nedomā. Tikai pašā sākumā tas bija mierinājums. Tad viņa prātoja, ko ar nopelnīto naudu iesāks un kādas iespējas tas pavērs viņai un dēlam. Viņas algas diena vēl nav pienākusi. Vita tagad ir kļuvusi māņticīga un tālu uz priekšu savu dzīvi baidās plānot: maz kas vēl var notikt! Iveta viņu tikšanās reizēs nedēļas nogalēs bieži runā par to augusta dienu, kad pasaulē nāks viņu bērns.
