Biznesa sieviete, tā var sacīt arī par gulbenieti Viju Vasiļjevu, kura pašas izveidotajam ēdināšanas biznesam atvēl visas nedēļas dienas, jo pat divas dīkā pavadītas atpūtas stundas viņai šķiet bezgalīgas.
Biznesa sieviete, tā var sacīt arī par gulbenieti Viju Vasiļjevu, kura pašas izveidotajam ēdināšanas biznesam atvēl visas nedēļas dienas, jo pat divas dīkā pavadītas atpūtas stundas viņai šķiet bezgalīgas.
Par to, kā tas iespējams – visu ziedot tikai darbam, arī mūsu saruna.
– Vispirms nedaudz iepazīstiniet ar sevi!
– Esmu dzimusi un augusi Gulbenē. Pēc Gulbenes pamatskolas beigšanas turpināju mācības Valmieras 28. profesionāli tehniskajā skolā. Pēc tam līdz sava biznesa uzsākšanai strādāju kādreizējās patērētāju biedrības sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumā par pavāri. Kad Gulbenē apmeklētājiem durvis vēra viesnīca, tās kafejnīcā biju šefpavāre. Dzīvē tā ir gadījies, ka tagad atkal esmu atgriezusies viesnīcā, kur man ir kafejnīca “Pērle”. Savulaik arī Gulbenes restorānā esmu izmēģinājusi visus darbus – strādājusi par pavāri, bijusi oficiante, bārmene, kasiere. Kad Gulbenē sāka darbu konditorejas cehs, mani aicināja darbā par ekspeditori. Nav sveša arī izbraukuma tirdzniecība. 13 gadus rosījos kafejnīcā “Pienenīte”.
– Profesijas izvēle bija apzināta vai nejaušība?
– Mammas māsa bija saimniece. Būdama maza meitene, gāju viņai palīgā klāt dažādu viesību galdus, daudz palīdzēju virtuvē, cītīgi sekojot visam, ko tante dara, apkalpoju arī viesus pie galda. Mājās man arī patīk gatavot ēst un uzņemt viesus, pārsteidzot viņus ar kādu interesantu ēdienu.
– Kas mudināja veidot pašai savu biznesu?
– Trīs gadus nodarbojos ar lietoto apģērbu tirdzniecību, šajā laikā pārliecinoties, ka arī es pati varu kaut ko paveikt neatkarīgi no citiem. Mana biznesa darbība sākās ar nelielu veikalu Naglenes ielā, ko ierīkoju privātmājā. Beidzot pastāvēt patērētāju biedrībai, uzzināju, ka veikalam, kas atrodas Svelberģī, ir vajadzīga vadītāja. Biju pirmā, kas pieteicos. Ēkas saimnieks bija ļoti atsaucīgs, ļaujot man īrēt telpas. Tā tapa veikals “Marķīzs”. Pagāja vairāki gadi. Pa darbdienām stāvēju aiz letes, bet brīvdienās nodarbojos ar izbraukuma tirdzniecību. Sākās bargo sanitāri higiēnisko prasību laiks tāpēc veikalā ierīkojām sanitārās telpas. Arvien vairāk cilvēku interesējās par iespējām paēst. Apsvēru visus par un pret, līdz nolēmu, ka varu tiem, kas vēlas, piedāvāt sākumā sautētus kāpostus ar desiņām. Ikdienā strādājot, sapratu, ka neapstāšos pie mazuma, jo spēju paveikt daudz vairāk. Pieņēmu darbā pavāri, un kopīgi sākām gatavot pusdienas. Atklājās, ka arī vitrīnā visu iespējams izkārtot tā, lai tur atrastos vieta arī dažādiem gaļas izstrādājumiem. Cilvēki ātri ievēroja mūsu darbību, un arvien vairāk bija tādu, kas izteica piedāvājumu klāt arī izbraukuma banketa galdus. Pietika ar vienu šādu izbraukumu, lai maisam gals būtu vaļā. Man ir ļoti laba pavāre Judīte Bondare, ar kuru saprotamies no pusvārda.
– Vai jums kā profesionālai pavārei ir viegli izraudzīties palīgus?
– Diemžēl ir visādi, piemēram, darbā piesakās pavārs, kurš uzskata, ka esmu tikai uzņēmēja, kam virtuve sveša, bet tad, kad, vērojot jaunā darbinieka veikumu, sāku viņu pamācīt, izskan pretenzijas. Uzskatu, ka savstarpējai sapratnei un spējai pieņemt otra ieteikumus mūsu darbā ir liela nozīme. Īpaši sūdzēties nevaru, jo ar visām darbiniecēm rodu kontaktu. Kopīgi strādajam pie ēdienkartes dažādošanas, lai apmeklētājus atkal pārsteigtu ar kaut ko jaunu. Cilvēkam savs darbs ir jāmīl. Nemelošu, sakot, ka manī mīt pavāres dvēsele, jo ārkārtīgi patīk rosīties virtuvē. Uzņēmējdarbība man ir iemācījusies strādāt nevis kolektīvā, bet ar kolektīvu, liekot dažkārt justies kā psiholoģei.
– Ir “Marķīzs”, kā radās “Pērle”?
– Kā Dieva sūtīta dāvana. Pirmdienas rītā atskanēja telefona zvans, zvanītāja bija Jevgēnija Kallase, kas, nedodot laiku ilgām pārdomām, piedāvāja man pārņemt Gulbenes viesnīcas kafejnīcas vadību. Pirms tam klusībā biju domājusi, ka pilsētas centrā varētu izveidot savu tirdzniecības uzņēmumu, bet šis bija absolūti negaidīts piedāvājums. Prasīju padomu draudzenei un bērniem. Kad abi ar vecāko dēlu aizbraucām apskatīt kafejnīcu, bez vārdiem sapratām, ka man šis piedāvājums jāpieņem. Tobrīd nedomāju ne par naudu, ne par darba apjomu, laikam iekšēji jutu, ka spēšu tikt ar visu galā. Par “Pērles” krustmāti uzskatu Judīti, kura man ieteica karbonādi “Pērle”. Ja ir tāda nosaukuma karbonāde, kāpēc tā nevarētu kļūt par firmas ēdienu tāda paša nosaukuma kafejnīcai. Tagad šo kafejnīcu uzskatu par mūsu ģimenes pērli, kas nemitīgi jāspodrina.
– Ēdiena gatavošanai ir vajadzīgs laiks, kā visu iespējams paspēt, īpaši, ja ir pasūtījumi, jāklāj viesību galdi, jānodrošina ēdienkarte abos uzņēmumos?
– Manuprāt, katrs cilvēks dzīvē atdodas tam darbam, kas viņam ir piemērots. Grāmatvedis nevar vadīt ēdnīcu, bet pavārs nevar būt grāmatvedis. Tāpat kā grāmatvedis sakārto dokumentus, bet autovadītājs vada un remontē automašīnu, tā pavārs katram ēdienam reizē ar sāli, pipariem un citām garšvielām pievieno savu mīlestību. Pavāram ir tā, ka viņš ēdienu var pat nepagaršot, jo viņš jau mutē sajūt tā garšu. Mēs visu it kā izgaršojam ar acīm. Lielākais gandarījums ir tad, kad, uzlūkojot veikumu, esam ar to apmierinātas.
– Vai sievietei – uzņēmējai būt ir viegli?
– Noteikti nav. Stāstot citiem par savu biznesu, varu sacīt, ka viss ir spīdoši, lai gan patiesībā iet kā pa kalniem. Ir piedzīvotas uzvaras un zaudējumi, bet bez tiem neviens bizness nepastāv. Ne brīdi nav tā, ka varu apsēsties, sakot, ka nu beidzot viss ir paveikts un nav ko darīt. Biznesu salīdzinu ar riteni, kas ir nemitīgā kustībā. Ja nedomāsi radoši, bet ieslīgsi pašapmierinātībā ar jau sasniegto, ja nebūs tālākas attīstības, tad uzskati, ka esi zaudētājs. Tāpat kā valstī viss nemitīgi mainās, tā notiek arī biznesā. Darbs šobrīd ir visa manas dzīves jēga. Ja kādā dienā ierodos mājās jau pulksten piecos pēcpusdienā, tad nezinu, ko darīt. Būtībā mājā jūtos kā viesnīcā, jo ļoti daudz man palīdz bērni. Arī tad, kad vasarā dodamies klāt banketa galdu vai izbraukuma tirdzniecībā, man nav jāmeklē cilvēki no malas, kas palīdz. Esmu kopā ar bērniem un viņu draugiem.
– Kur rodat spēku tad, kad šķiet, ka visa pasaule ir pret jums?
– Tādos brīžos nenoslēdzos, bet pārliecinu sevi, ka esmu dzimusi zem laimīgas zvaigznes, ka gan jau Dieviņš stāvēs man klāt. Vienmēr sagaidu to mirkli, kad viss sliktais atkāpjas. Pārdomājot visu, kas pārdzīvots, secinu, ka manā priekšā vienmēr viss ir it kā nokārtojies pats no sevis. Kopš 25 gadu vecuma savu dzīvi esmu veidojusi tikai viena, pati saviem spēkiem izsitusies savā biznesā, izaudzinājusi lieliskus bērnus, pārdzīvojusi daudzu ļoti tuvu cilvēku zaudējumu.
– Biznesa pasaulei nav sveša citu nenovīdība, esat to izjutusi?
– Esmu, bet, tiklīdz sarunā saklausu nenovīdības nianses, necenšos ar tām cīnīties vai kaut ko atspēkot, novirzu sarunu par citu tematu vai arī turpmāk cenšos mazāk tikties ar šādiem ļaudīm.
– Kas, jūsuprāt, biznesā ir stiprāki – vīrieši vai sievietes?
– Katram ir savas labās un sliktās īpašības, bet uzskatu, ka dzīves situācijās, kur vajadzīga liela drosme, uzdrošināšanās riskēt, pieņemt izšķirošu lēmumu, stiprākas noteikti ir sievietes, jo viņas nevar atļauties bezpalīdzībā nolaist rokas, viņas cīnās un arī uzvar. Vīrieši bēg no problēmām, bet sievietes stājas tām pretim.
– Ņemot vērā pieredzi, jūs ieteiktu arī citām sievietēm nebaidīties un uzsākt savu biznesu?
– Pievērsties savam biznesam var jebkura sieviete jebkurā vecumā, ja vien viņai ir tam iedvesma. Nevajag baidīties, jo sākumā tas var būt neliels biznesiņš. Galvenais ir noticēt sev, ka es to varu.
– Kam noteikti jābūt uzņēmējas un pavāres Vijas Vasiļjevas ēdienkartē?
– Man patīk dažādība. Vienmēr esmu gatava kaut kam interesantam, vienreizējam un jaunam. Labprāt kaut ko pagatavoju no zivīm, jo ar tām iespējami dažādi eksperimenti. Tad jau es pēc savas būtības nebūtu pavāre, ja ļautos tikai viena ēdiena vilinājumam. Mana sirds pieder visam, ko daru.
***
Vizītkarte
– Vārds, uzvārds: Vija Vasiļjeva.
Dzimusi: 1955.gada 11.septembrī Gulbenē.
– Mācījusies: Gulbenes pamatskolā, Valmieras 28. profesionāli tehniskajā skolā.
– Kvalifikācija: 5.kategorijas pavāre.
– Darbs: kādreizējā Gulbenes patērētāju biedrībā, sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumā, strādājusi arī kafejnīcā “Pienenīte”, šobrīd ir divu uzņēmumu vadītāja un atbildīga par 10 cilvēku kolektīvu.
– Ģimene: atraitne, ir mīloša māte trīs bērniem – Dzintaram, Andrim un Madarai.
– Paļaujas: uz sevi un saviem bērniem.
