Romāns turpinājumos. 53. Agrāk viss likās tik skaidrs, tik prognozējams, bet pēdējā laikā arī Iveta kļuvusi mazrunīga, it kā noslēpumaina, un Vita jūt, ka kaut ko Iveta neizsaka līdz galam.
Romāns turpinājumos. 53.
Agrāk viss likās tik skaidrs, tik prognozējams, bet pēdējā laikā arī Iveta kļuvusi mazrunīga, it kā noslēpumaina, un Vita jūt, ka kaut ko Iveta neizsaka līdz galam. Varbūt ir kādas domstarpības ar Ivaru? Viņš lauku mājā pa nakti paliek reti. Varbūt viņu starpā vairs nav vajadzīgās saskaņas, kādai jābūt, bērnu gaidot? Vitai patiesībā par to galva nav jālauza. Viņa dara tikai savu darbu…
Sonogrāfijā, kas tiek veikta kā pēdējā pārbaude pirms dzemdībām, piedalās vairāki speciālisti. Viņi kaut ko aparāta ekrānā pēta un sarunā izsaka Vitai nesaprotamus terminus, acīmredzot latīņu valodā, apspriežot redzamo bērna attēlu un kādas problēmas. Vita ievēro vienu vārdu: “gemelli”. Kad Vita pēc procedūras vaicā dakterim, vai redzams kas slikts, dakteris atsmaida savu visburvīgāko smaidu un paskaidro, ka nav nekā tāda, par ko vajadzētu uztraukties, un tas, kas esot redzams, bijis zināms jau agrāk.
“Nekas slikts, visumā pierasta lieta… mēs par to parunāsimies kopā ar Kramiņ” kundzi jau tūliņ. Viss norit ļoti normāli. Jūs esat izcili laba sava uzdevuma pildītāja. Kādas ir jūsu sajūtas fiziski, ir skaidrs – jums ir smaga fiziska nasta. Par garīgajām problēmām nemaz nerunāsim. Vai ir arī kādas sūdzības?”
“Izņemot to, ka esmu palikusi resna un tāpēc grūti augumu nest, nekas mani netraucē. Ar savu dēlu staigājot, biju uz pusi tievāka. Varbūt es tagad ēdu par daudz, taču tikai to, kas ir nozīmēts. Bērna kustības mani gan nedaudz satrauc, tās liekas daudzās vietās uzreiz. Tas taču nav nekas slikts?”
“Tieši par to arī parunāsim! Mums tālāk nedrīkst būt nekādi noslēpumi.”
Pēc brīža kabinetā ieaicina Ivetu un viņiem pievienojas arī dakteris Lācis, kuru Vita visu šo laiku uzskata par savu sargeņģeli un Riharda labvēli. Viņš ir tas cilvēks, kas psiholoģiski īpaši palīdzējis viņas garajā misijā, sākumā drošinot, vēlāk arī izklaidējot ar savu humoru un tāpat vien garāmejot uzrunājot. Vai arī viņam būtu kas svarīgs sakāms? Kopš viņa ir laukos, nav bijusi izdevība tikties. Tagad arī viņš ir šeit.
Iveta ārstu kabinetā Vitu apkampj, kā jau tas pierasts, sirsnīgi un draudzīgi. Tā tas tagad notiek vienmēr, kad viņas tiekas. Tas, protams, sākās bērna dēļ, kuram arī Iveta vēlējās aizvien pieskarties. Arī lauku klusumā viņas aizvien atlaižas blakus, un Iveta, maigi glāstot viņas vēderu, runājas ar bērniņu un Vitu vienlaicīgi. Viņas tagad jūtas tuvas – pat tuvākas nekā māsas, un tā nav izlikšanās. Vitai reizēm šķiet, ka tas nemaz nav tik slavējami. Vai visu varēs nocirst kā ar cirvi? Priekšā taču stāv tik grūts uzdevums. Tam Vita gatavojas rūpīgi, ik dienas savās dienasgrāmatas lapās sevi rādama vai uzlielīdama, atzīdamās nedrošībā un kādās nenoteiktās bailēs. Šodienas saruna, kā rādās, skars kaut ko ļoti svarīgu, ja jau sapulcētas visas ieinteresētās puses un arī ārsti. Nav tikai Ivara. Viņš aizvien cenšas palikt otrajā plānā vai nu nedrošības, vai varbūt savas tālredzības dēļ… viņi ir tikušies kā starp citu – kopā ar Ivetu runājot par sadzīviskām lietām. Parasti viņš izliekas steidzīgs un lauku mājā ilgāk par vienu dienu neuzkavējas. Divatā ar Vitu viņi nav palikuši ne reizes.
