Pagājušajā ceturtdienā, 21.septembrī, Rīgā, Kara muzejā, tika prezentēta grāmata “Latvija – PSRS karabāze”.
Pagājušajā ceturtdienā, 21.septembrī, Rīgā, Kara muzejā, tika prezentēta grāmata “Latvija – PSRS karabāze”.
Apjomīgā, faktiem bagātā izdevuma viens no četriem autoriem ir arī mūsu novadnieks Ēriks Tilgass, kura dzimtās mājas “Dalbes” atrodas Beļavas pagastā. Tajās vēsturnieks uzturas ļoti bieži. Arī šobrīd viņš steidz nokopt dārzā izaudzēto.
Grāmatā apkopoti materiāli un dokumenti par PSRS armijas un bruņojuma izvietošanu Latvijā no 1939. līdz 1998. gadam, kad darbību beidza pēdējais Krievijas Federācijas militārais objekts Latvijā – Skrundas radiolokācijas stacija, kas ir cieši saistīta ar Padomju Armijas izvešanu.
Nav lasāmviela izklaidei
Ē.Tilgass sarakstījis grāmatas pirmo nodaļu “Krievijas nemainīgās intereses Baltijā gadsimtu gaitā”, kā arī strādājis pie piektās nodaļas, kas stāsta par starpvalstu sarunām, jo bijis Ministru padomes un valsts ministra padomnieks aizsardzības jautājumos Ivara Godmaņa valdības laikā, kā arī Latvijas un Krievijas starpvalstu sarunu ekspertu grupas vadītāja vietnieks.
Grāmatas tapšanā piedalījies arī kādreizējais Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs, kurš dažādos starptautiskos forumos izteicis Latvijas viedokli svešas armijas izvešanas jautājumos. Savu skatījumu par daudziem jautājumiem grāmatā atklājis arī Ilgonis Upmalis – Krievijas Federācijas jurisdikcijā esošo bruņoto spēku izvešanas kontroles biroja vadītājs.
“Grāmata nav lasāmviela izklaidei, bet uzskatāma par vēsturisku dokumentu, jo tajā izmantots plašs faktu materiāls, kas pierādāms ar konkrētiem dokumentiem un attaino notikumus laika periodā no 1939. līdz 1998.gadam. Man atvēlēto grāmatas pirmo nodaļu uzrakstīju pirms diviem gadiem. Neko jaunu neesmu atklājis, tikai pastāstījis par to, kas savulaik notika Krievijas militārajos objektos, kas bija izvietoti pa visu Latviju, un kā vēsturnieks sniedzu vēsturisku apskatu par Krievijas valsts interesēm saistībā ar Baltijas valstīm militārajā jomā,” stāsta Ē.Tilgass.
Fakti izraisa diskusijas
Desmit gadus pēc Krievijas armijas izvešanas no Latvijas izdevuma autori no Ārlietu un Aizsardzības ministrijas saņēmuši mudinājumu uzrakstīt par notikušo, tāpēc izveidota darba grupa.
“Mums bija saglabājušies arī visi dokumenti par starpvalstu sarunām, kas sākās 1992.gada 1.februārī un ilga līdz 1993.gada 3.jūnijam, jo veicu ar tām saistītos visus organizatoriskos pienākumus, kā arī piedalījos sarunās, devu dažādus ieteikumus,” atceras Ē.Tilgass.
Autors akcentē arī vairākus izdevumā iekļautus vēsturiskus faktus, kas var radīt diskusijas, piemēram, par to, kāpēc izdevumā publicēts Pētera I testaments, kura esamību Krievijas vēsturnieki noliedz, bet Rietumu vēsturnieki to atzīst. Nevienam nav atbildes, vai testamentu patiesi rakstījis Pēteris I vai kāda cita persona. Vēsturnieks stāsta, ka izbrīnu rada testamenta gaišredzība, jo gan cariskās Krievijas, gan PSRS diplomātija realizējusi notikumus tā, kā rakstīts vēsturiskajā dokumentā. Otrs diskusiju objekts ir fakts, kāpēc Kārļa Ulmaņa valdība nedeva pavēli militāri pretoties Krievijas okupācijai.
“Tas nebija iespējams, jo būtībā Latvijas okupācija sākās 1939.gadā, kad PSRS karabāzes izvietojās gar visu Kurzemes piekrasti, kurās bija apmēram 25 000 kareivju. Latvijas armijā bija tikai
24 000 cilvēku. No austrumiem un dienvidiem Latvijai tuvojās vēl 50 000 krievu karavīru. Par kādu pretošanos vispār varēja būt runa!” spriež Ē.Tilgass.
Informācija nemitīgi papildinās
Ē.Tilgass grāmatā stāsta arī par to, kāpēc daži deputāti, uzdodamies par īsteniem Latvijas aizstāvjiem, pieņēma lēmumu, ka Rīgā jāslēdz vairākas lielas rūpnīcas tikai tāpēc, ka tās sadarbojas ar Krieviju, lai gan ražotņu slēgšana radīja milzu bezdarbu un sita robu neatkarīgās Latvijas ekonomikā.
“Tas bija pamatīgs trieciens Latvijas rūpniecībai, jo, piemēram, aviācijas dzinēju remonta rūpnīca, kas atradās Rīgā, Slokas ielā, bija viena no divām šādām rūpnīcām Padomju Savienībā. Visas Austrumeiropas valstis, kas izmantoja PSRS rūpnīcās ražotās pasažieru lidmašīnas, to dzinējus laboja Rīgā. Mums vajadzēja apzināties, ko nozīmēs šādas rūpnīcas slēgšana,” atceras vēsturnieks.
“Ja šodien man vajadzētu par to rakstīt, es to darītu citādāk, jo nemitīgi jau zināmos faktus papildina jauni dokumenti, arī Krievijas vēsturnieki par šīm starpvalstu sarunām raksta daudz atklātāk. Grāmatas nosaukumu kopā ar tās zinātnisko redaktoru Arti Ērgli izvēlējāmies apzināti, jo vairāk nekā 100 000 hektāru Latvijas zemes savulaik bija nodoti Krievijas armijas rīcībā. Pierādījumi tam nav tālu jāmeklē, jo arī Gulbenē savulaik atradās armijas daļa un lokatori, kur tad vēl Litenes lidlauks, kuru ierīkojot, tika nojauktas daudzas mājas, Galgauskas raķešu bāze, Alūksnes rajonā atradās Zeltiņu raķešu bāze, kur izmēģināja arī lidmašīnas, bet lidotāji dzīvoja Gulbenē,” atceras Ē.Tilgass.
Strādājis arī Gulbenē
Vēsturnieks stāsta, ka no 1970. līdz 1972.gadam bijis Gulbenes rajona izpildkomitejas kultūras nodaļas vadītājs.
“Sanīdos ar bijušo partijas komitejas sekretāri Ilgu Zvirbuli, tāpēc toreizējais izpildkomitejas priekšsēdētājs Arkādijs Mančinskis ieteica divus gadus mācīties Augstākajā partijas skolā Ļeņingradā, ko beidzu 1974.gadā. Jau tajā laikā bija daudzi pasniedzēji, kas mums starp teikumiem lika saprast, ka sociālisma būve, kas veidota uz Marksa teorijām, ir tikai utopija,” stāsta Ē.Tilgass.
Viņš piebilst, ka Ministru padomē darbojies vietējo padomju orgānu daļā, kas atbildējusi par vietējām padomēm.
“Manā pakļautībā sākumā bija pieci rajoni – Gulbenes, Alūksnes, Balvu, Daugavpils rajons un Daugavpils pilsēta, nedaudz vēlāk kļuvu par mobilizācijas daļas priekšnieka vietnieku. Iespējams, tā notika tāpēc, ka tiku uzskatīts par lielu militāro speciālistu tāpēc vien, ka Gulbenē savulaik biju DOSAAF priekšsēdētājs. Man vajadzēja strādāt pie apjomīgu mobilizācijas plānu izveides gadījumā, ja sāktos karš. Tajos bija paredzēts, kā kara apstākļos pārprofilēsies rūpnīcas, kādam vajadzēs būt pārtikas produktu apjomam. Strādājot pie šiem plāniem, radu kontaktus ar Baltijas kara apgabala komandieriem. Tas zināmā mērā man radīja problēmas puča laikā 1991.gada augustā. Atceros, ka tad, kad helikopters gandrīz nosēdās uz Ministru padomes pagalma vidus, tagadējais Katastrofu medicīnas centra vadītājs Mārtiņš Šics man ieteica paslēpties. Tagad to atceros ar smaidu, bet varēja izveidoties visai Latvijas valstij dramatiska situācija,” stāsta Ē.Tilgass.
Stāvējis pie ministriju šūpuļa
Savulaik Ē.Tilgass strādājis par komunistiskās partijas vēstures pasniedzēju Rīgas Politehniskā institūta Rēzeknes filiālē. Bijušais pasniedzējs labsirdīgi joko, ka pie viņa eksāmenu vienmēr nokārtojuši visi studenti.
“Kurš tad tolaik nezināja partijas vēsturi,” piebilst vēsturnieks. Viņš savulaik nokārtojis arī vēstures zinātņu doktora kandidāta minimumu, tomēr par zinātnieku tā arī nekļuvis.
“Zinātniskajam darbam biju izvēlējies tēmu par nacionālās kultūras attītību Latvijā, bet bija cilvēki, kas man ieteica par to labāk nerakstīt. Ja tā, tad arī citu tēmu negribēju izvēlēties,” saka Ē.Tilgass.
Viņš stāvējis arī pie divu jaunu ministriju – Ārlietu un Aizsardzības ministrijas – izveides šūpuļa. Arī šis notikums ir aprakstīšanas vērts.
Ē.Tilgass atzīst, ka jaunā izdevuma prezentācijas pasākumā saņēmis jaunu piedāvājumu atkal rakstīt par notikumiem, saistītiem ar Latvijas valsti. Kāda būs konkrētā tēma, to vēsturnieks pagaidām patur noslēpumā.
