Tuvojoties Pasaules dzīvnieku aizsardzības dienai (tā būs 4.oktobrī), vienā rītā noklausos, kā itin nopietni sarunājas mani vecāki. “Vai mūsu Rikiņa (tā sauc mūsmāju melno runci) tiesības netiek pārkāptas?” jautā tētis.
Tuvojoties Pasaules dzīvnieku aizsardzības dienai (tā būs 4.oktobrī), vienā rītā noklausos, kā itin nopietni sarunājas mani vecāki. “Vai mūsu Rikiņa (tā sauc mūsmāju melno runci) tiesības netiek pārkāptas?” jautā tētis. “Kā tad ne. Viņš par maz tiek ārā laists,” teic mamma. Riks ir ļoti mīlēts un lutināts māju kaķis. Varu mierināt sevi, ka vismaz uz balkona runčuks iet un dzīvojas, kad un cik vien vēlas.
“Jūs esat sadiste,” tā man skaidri un gaiši sejā iemet Madonas pilsētas domes priekšsēdētājs Pēteris Runcis, kad mēs runājam par manu runci (kāda sakritība – divi runči). Turēt kaķi pilsētā dzīvoklī – tas esot nežēlīgi. Es taisnojos, cik spēju, bet P.Runci nepārliecināt. Pašai liekas, ka kaķīti mīlu un lutinu un tāpēc viņam ir labi, taču, protams, no pretējā viedokļa raugoties, es un vēl miljoni citu cilvēku, kuri tur mājdzīvniekus, ir egoisti. Mūsu neproduktīvie mājlopi neklimst pa ielām un nemeklē ēdamo miskastēs, taču viņi nav brīvi. Cilvēks pieradina dzīvnieku, uzņemas atbildību un padara šo būtni pilnībā atkarīgu no sevis. Tas patiešām ir nežēlīgi. Dziļākajā būtībā.
“Vēl nežēlīgāk ir nerūpēties par savu dzīvnieku vai pat pamest to likteņa varā,” mani mierina Rika veterinārārste Elita Lesiņa Gulbenē. Kaķis uz ielas – tā ir bezcerība. Dzīvnieka mūžs parasti ir īss un mokošs. Latvijā nav nevienas kaķu patversmes, bet suņiem Rīgā – vismaz trīs. Cilvēki tur var izvēlēties sev suni. “Zinu vairākus cilvēkus, kuri no patversmes paņēmuši sev suņus. Šie dzīvnieki ir ļoti uzticīgi. Liekas, ka viņi it kā jūtas izglābti,” saka daktere.
Un tad vēl prātā nāk Jumurdas lāčuks Jancis. Pagājušonedēļ jutos domās saistīta ar viņu un likās: redzu mīlīgo zvēriņu savā acu priekšā. Piektdien, uzzinot par ķepaiņa nāvi, raudāju par viņu gluži kā par cilvēku. Lāčuka saimniekiem, kuri izšķīrās par šādu problēmas atrisinājumu (no viņiem to prasīja) noteikti sirds sāp vēl vairāk. Neatbildēts palicis jautājums: vai sabiedrībai vajadzēja šo upuri? Un vai mēs vispār dzīvojam Eiropā, ja nespējam viena pieradināta lāča tiesības dzīvot saskaņot ar cilvēku tiesībām?
