Vēl pavisam nesen. Vēl brīvdienās. Vēl tad, kad zāle bija zaļāka un dienas garākas…
Vēl pavisam nesen. Vēl brīvdienās. Vēl tad, kad zāle bija zaļāka un dienas garākas… Pašā pēdējā augusta (un arī brīvdienu) nedēļā mēs – Gulbenes ģimnāzijas koris “Silver” – kopā ar skolotājiem un savām nošu mapēm devāmies uz Silkeborgu Dānijā.
Tā atrodas pavisam netālu no Gulbenes sadraudzības pilsētas Temas.
Paldies visiem, kas deva mums šo lielisko iespēju! Paldies Antrai un Torbenam Kāriem! Paldies Temas un Gulbenes sadraudzības biedrībai! Paldies arī, protams, skolotājām Sandrai Birkovai un Laurai Anžei par viņu lielo ieguldījumu un gribasspēku mūs aizvest līdz Dānijai! Paldies par doto pieredzi!
Ar katru kilometru tuvojas mērķim
26.augusta vakarpusē mēs apņēmības pilni ieņēmām vietas autobusā, kurā jau bija paspējušas izplatīties ziņas, (kas vēlāk tika arī apstiprinātas), ka mūsu mīļā diriģente un skolotāja Laura veselības dēļ nebrauks kopā ar mums. Protams, šī ziņa skumdināja, taču veselība ir pirmajā vietā.
Nakts autobusā… 27. augusta rīts sākās ar notirpušām kājām, kā arī ne pārāk daudz gulētām stundām, taču arī tas nebija iemesls, lai kaut nedaudz mazinātu vēlmi doties tālāk. Priekšā mums bija vēl vesela puse dienas, kas jāpavada autobusā. Bet tas viss likās tīrais nieks, jo ar katru metru, ar katru nobraukto kilometru mēs tuvojāmies mērķim – Dānijai. Un tas bija milzīgs stimuls.
Garās, taču jautrās stundas autobusā beidzās ar apstāšanos kādā Polijas pilsētā, kas robežojas ar Vāciju. Pēc kārtīgas pastaigāšanās, fotografēšanas un arī apskatīšanas atgriezāmies viesnīcā. Laikam lieki būtu piebilst, ka gulta tonakt likās ļoti ērta un miegs neparasti salds.
28.augusts rīts. Jāceļas. Pat tad, ja miegs nemaz vēl negrib atkāpties. Garlaikoti nesot čemodānu uz autobusu, sapratu, ka šodien, jā, jau šodien mēs būsim Temā. Tas vien jau šo rītu padarīja īpašāku par citiem. Diena tika pavadīta autobusā, šķērsojot Vāciju. Un tad jau… robeža! Dānija! Tur tā ir – ar saviem milžiem līdzīgajiem, baltajiem vēja ģeneratoriem, ar sakoptajām, gandrīz vai sintētiski koši zaļajām pļavām, ar debesīm zilām, zilām…
Braucām, to visu apbrīnodami un sekodami zīmēm. Kilometru skaits saruka cits pēc cita… Līdz beidzot ieraudzījām vienu no mūsu brauciena līdzorganizatoriem – Torbenu. Un tad nu sākās! Autobusu lēnām piepildīja satraukuma pilna kņada. Par gaidāmo ģimeni, par uzņemšanu… Daži pat steigā centās atkārtot pa vasaru nedaudz “noputējušo” angļu valodu. Cita pēc citas gar logiem pazibēja Silkeborgas labi koptās, lielās mājas, līdz skatiens apstājās pie uzraksta – Silkeborgas ģimnāzija, pie kuras atradās vesels bars cilvēku. Visi tik starojoši, ka pat gribot negribot arī mūsu sejās iezagās smaids.
Koncerts – īpašs brīdis
Ieejot skolā, tikām sadalīti ģimenēs, ar kurām tad arī devāmies uz savām, nu jau jaunajām mājām. Sekoja garas, taču ļoti patīkamas vakariņas ar dāņu vecāku neizsmeļamajiem jautājumiem par Latviju, “Laimas” konfektēm un Gulbenes krūzītēm.
Pēc nelielas sarakstes ar latviešu draugiem sapratu, ka vairākums bija sajūsmā. Arī es… Taču miega trūkums darīja savu… Ar smaidu uz lūpām un spalvas viegluma sirdi mani pārņēma miegs.
No rīta, iekāpjot skolas autobusā, satiku arī pāris latviešus, kas šajā rītā priecēja vēl vairāk. Kopā ar viņiem devāmies uz mūzikas stundu, kas, jāteic, bija tiešām netipiska mums. Tikām sadalīti grupās, kopā ar dāņu jauniešiem vajadzēja izveidot savu mūzikas ritmu, kura laikā kāds latvietis pat paspēja norepot, pēc dāņu sacītā, ļoti populāru frāzi viņu valodā, par ko arī saņēma pelnītas ovācijas.
Pēc kārtīga darba sekoja arī laba atpūta Temas peldbaseinā, kur katram interesentam bija dota iespēja pārvarēt bailes un nolēkt no augstākās laipiņas vai arī mierīgi, baudot katru mirkli, paplunčāties zilajā ūdenī.
Tam sekoja brauciens ar kuģīti uz Himmelberga kalnu. Skolotāja Sandra kopā ar Antru un Torbenu piedāvāja mums uzkāpt ne tikai kalnā, bet arī tur esošajā tornītī, no kura paveras fantastisks skats uz upi, Dānijas mežiem un krāsu bagātību.
Sstarp šā brauciena emocionālākajiem un īpašākajiem brīžiem bija koncerts pirmās dienas beigās Temas tautas namā, kurā mēs pierādījām, ka spējam koncentrēt visu savu uzmanību uz mūsu koncertmeistari Ingu un, protams, arī jauno diriģenti Līgu. Mēs nodziedājām, cik labi vien tajā brīdī varējām – no sirds. Zālē valdīja klusums, koncerta beigās tā piepildījās ar skaļiem aplausiem. Un atzinīgiem vārdiem par to, ka mūsu kora nosaukums no “Silver” būtu jānomaina uz “Gold”. Un tajā brīdī vārdi bija daudz svarīgāki pat par medaļām.
Pārsteidz ar savu ģenialitāti
Pēdējā diena sākās ar angļu valodas stundu, kuras laikā mums bija jāsadalās grupās un jāspēlē jautājumu – atbilžu spēle par Latviju un Dāniju. Jautājumi bija par skolu sistēmām, par eksportu, par teritoriālo lielumu, par brīvo laiku… Līdz beidzot konstatējām, ka nemaz tik atšķirīgi mēs neesam.
Pēc tam sekoja dažādu latviešu – dāņu ēdienu prezentācija, kā arī, protams, degustācija. Paldies zemnieku saimniecībai “Dimdiņi” par garšīgajām konfektēm “Gotiņa”, kas garšoja arī mūsu dāņu draugiem.
Šajā dienā mūsu koris sniedza arī koncertu Silkeborgas ģimnāzijas skolēniem. Koncerts izvērtās jauks, un pēc dāņu sacītā varēja nojaust, ka arī viņiem tas patika, lai gan jāsaka, ka tas tiešām ļoti atšķīrās no viņu vēlāk izpildītā rokmūzikas koncerta. Dāņu jaunieši pārsteidza ar savu ģenialitāti – īpaši meistarīgi dāņi bija dažādu mūzikas instrumentu spēlēšanā. Koncertā valdīja brīva, nepiespiesta atmosfēra un mūzika, kas liek kājām kustēties pat negribot.
Vakarā bija patīkams nogurums un skumja apziņa, ka šī nakts manās dāņu mājās ir pēdējā. Mierināja doma, ka šī diena ir nodzīvota godam un ka es taču esmu tikai ieguvēja!
Paldies par iespēju!
Bija pienācis 31.augusts. Prombraukšanas diena. Citādāka par visām pārējām. Pēdējie apkampieni, pateicības par lieliski pavadītām dienām šeit – Silkeborgā un Temā, līdz beidzot arī atvadas un veiksmes vēlējumi. Mēs devāmies mājās, kaut arī priekšā gaidīja vēl jautrās atrakcijas Legolendā, lielā iepirkšanās Vācijā, Hitlera grandiozais Vilku midzenis, kā arī patīkamās ūdens atrakcijas Tropikanā, Polijā… Taču tas… tas ir citādāk. Mēs paši nu jau esam citādāki. Bagātāki. Ar ko nu kurais – ar jauniem, talantīgiem draugiem, ar neaizmirstamiem iespaidiem, ar skaistu mūziku, ar Dānijas sakopto dabu un pāri visam ar apziņu, ka dzīve mēdz būt neparasti skaista.
Latvija mūs sagaidīja ar pasakainu saulrietu, kā arī direktores laba vēlējumiem nu jau 2006./2007. mācību gadā un, protams, to vienmēr sirdī esošo frāzi – nekur nav tik labi kā mājās. Pat tad, ja Latvija nav tik attīstīta kā Dānija, pat tad, ja ir nedaudz skumji noskatīties uz šejienes netīrajiem mežiem un piedrazotajām pļavām. Es mīlu Latviju! Ļoti, ļoti! Un tas vien to padara par visskaistāko zemi manās acīs.
Mēdz teikt, ka dzīvē nav nejaušību – viss notiek tā, kā tam ir lemts notikt. Un, manuprāt, tā arī šoreiz… Mēs pierādījām, ka arī ar gribu var paveikt daudz – vajag tikai ticēt. Un tas ir nenovērtējami daudz. Paldies!
