Aizkraukle: Vai padomju laika cilvēkiem bija pelēka dzīve?

“Kamēr vecāki un vecvecāki ar interesi aplūko vēstures liecības, jaunākā paaudze pirmajā stāvā sēž uz dīvāna un spaida savas viedierīces. Ir diezgan grūti vadīt ekskursijas skolēniem, jo viņi šo padomju laika periodu īsti nevar uztvert. Arī pieaugušajiem muzejs izraisa dažādas asociācijas. Atceros gadījumu, kad pēc muzeja apskates uz dīvāniņa sēž bēdīgs kungs gados. Jautāju, kas noticis, viņš atbildēja, – tagad tikai pa īstam aptveru, cik pelēka bijusi mana dzīve. Salīdzinot ar mūsdienu laiku, padomju gadi bija daudz pelēkāki. Tas tiesa,” atzīst Aizkraukles Vēstures un mākslas muzeja izstāžu un ekspozīciju kuratore Lilija Jakubenko.

Baltijā plašākā padomju laika pastāvīgā ekspozīcija “Padomju gadi”, kas veltīta 20.gadsimta 50.–80.gadu kultūrvēsturiskajam mantojumam, izvietota Aizkraukles Vēstures un mākslas muzeja filiālē – Aizkraukles pagasta kultūras nama trijos stāvos 1060 kvadrātmetru platībā. Šis lauku kultūras nams atrodas aptuveni četrus kilometrus no Aizkraukles.

Apmeklētāji čiepj padomju laika cigaretes

Redzēto īpaši spilgti ar interesantiem un jautriem nostāstiem, izmantojot padomju laika folkloru – anekdotes – paspilgtina atraktīvā gide L. Jakubenko. Viņa skaidro, ka šīs ekspozīcijas mērķis ir parādīt padomju cilvēka dzīvi tās daudzpusībā – tā laika ideoloģiju, sadzīvi, darbu un atpūtu, izglītību, kultūru un veselības aprūpi.

L. Jakubenko atzīst, ka šī ekspozīcija lielu interesi izraisa vidējai un vecākajai paaudzei. Ar jaunatni ir daudz bēdīgāk.

Plaša ekspozīcija ataino sadzīvi padomju laikā, dzīvokļa interjeru 1950.–1980. gados – mēbeles un sadzīves priekšmetus, traukus, tekstilijas un elektroierīces. Vesela siena veltīta TV un radio aparatūrai. Eksponēti pirmo izlaidumu televizori, radiotranslācijas aparāti, apskatāma Rīgas radiorūpnīcā ražotā radiola “Rigonda”, tranzistori “Spīdola”, “Selga”, “Tūrists”, skaņuplašu atskaņotājs, plates ar dažādu gadu populāru vietējo un ārzemju mūziku, lenšu magnetofons, diapozitīvu aparāti un diapozitīvi. Muzeja darbiniece stāsta, ka pēc padomju laika dzīvojamās istabas apskates kāds anglis secinājis: “Jūs nemaz tik slikti neesat dzīvojuši, jums dzīvokļos bijusi virtuvīte, viesistaba, vienīgi nav guļamistabas. Padomju cilvēkiem vienā istabā bija gan dzīvojamā istaba, gan guļamistaba.”

Uz jautājumu, kāpēc padomju laika komunālajā dzīvoklī sienā starp virtuvi un vannasistabu bija neliels logs, neviens nevarēja atbildēt. Toties L. Jakubenko izstāstītā anekdote, iespējams, atklāj daļu patiesības. Proti, sieviete mazgājas vannā un pēkšņi ierauga, ka pa logu bezkaunīgi skatās kaimiņš. Viņa strupi jautā: “Pliku sievieti neesi redzējis?” Kaimiņš atbild: “Muļķe, skatos, vai tu manas ziepes nezodz!” Reizē smiekli līdz ar asarām, bet reizē šī anekdote spilgti ataino komunālā dzīvokļa sadzīvi un to, ka daudzas preces, arī ziepes, bija iegādājamas par taloniem.

Savukārt virtuves ekspozīcijā skatāmas gan piena un krējuma pudeles, gan atmiņā paliekošie iepirkuma tīkliņi. Protams, arī kafijas dzirnaviņas, iepakojumi, tējas un kafijas servīzes. L. Jakubenko smej, ka tagad varam secināt – padomju laikos taupīja dabas resursus, jo stikla piena pudeles varēja lietot vairākkārt.

Turpat arī vannasistabas un tualetes priekšmeti – mazgājamie toveri, veļas mašīna “Rīga”, centrifūga “Centa”, kas pēc iedarbināšanas briesmīgi vibrēja un “staigāja”, radot lielu troksni, kā arī cita sadzīves tehnika. Skatāmi arī dzērienu, cigarešu, ziepju un mazgājamo līdzekļu taloni.

Par cigarešu taloniem L. Jakubenko ir īpašs stāsts. Strādājot pie partijas funkcionāra kabineta iekārtošanas, bija nepieciešams piepildīt arī slepeno bāriņu, kur ikvienam sevi cienošam priekšniekam glabājās alkoholisko dzērienu pudeles un cigaretes. Revidējot savas vīramātes mantas, muzeja darbiniece kādā skapī atradusi lielu daudzumu cigarešu paciņu. Tās savulaik bija nopērkamas tikai par īpašiem taloniem, tāpat kā alkoholiskie dzērieni. Tolaik cigaretes un šņabi dēvēja par šķidro valūtu, to pirka arī tie, kuri ne smēķēja, ne dzēra, jo cilvēki par paveikto darbu, īpaši laukos, labprāt norēķinājās ar šīm deficītprecēm. L. Jakubenko pieļauj, ka vīramātei, kura dzīvoja pilsētā, nebija tādas vajadzības, pati nesmēķēja, tāpēc bija izveidojušies tik lieli krājumi, kas lieti noderējuši padomju fukcionāra kabineta bāra papildināšanai. Muzeja darbiniece atzīst, ka apmeklētāji nereti mēdz nočiept pa kādai cigarešu paciņai, bet, par laimi, tās izdodas atlikt vietā. Līdzīgs stāsts ir arī par padomju laikos populārajiem stikla šķiedras aizkariem. Tie vismaz trīsdesmit gadus bija gulējuši kādas L. Jakubenko kolēģes mammas dīvāna kastē. Aizkari izmantoti padomju laika dzīvojamās istabas interjera izveidē.

Īstu, jāatzīst, nepatīkamu atmiņu un sajūtu vētru izraisa padomju laika medicīnai veltītā ekspozīcija, kur aplūkojama padomju zobārsta aparatūra, kas daudziem atgādina īstu moku krēslu. Varam būt laimīgi, ka mūsdienās nekas tāds vairs nav jāpiedzīvo.

No daudznacionālā strādnieku ciematiņa – par pilsētu

Plašajā ekspozīcijā “Padomju gadi” atsevišķas ekspozīcijas daļas veltītas Pļaviņu HES un Aizkraukles pilsētas tapšanas vēsturei. Aizkraukle, padomju laikos Stučka, ir viena no jaunākajām Latvijas pilsētām. Tā radās 20. gadsimta sešdesmitajos gados kā celtnieku ciemats, saistīts ar Pļaviņu HES celtniecību. Celtnieku ciematam, kurā mitinājās strādnieki no draudzīgajām padomju republikām, strauji augot, 1967. gadā Stučka ieguva pilsētas statusu un tajā pašā laikā kļuva arī par rajona centru. Līdz 1990. gadam pilsētas nosaukums bija Stučka par godu partijas funkcionāram, izcilā latviešu dzejnieka un dramaturga Raiņa jaunības dienu draugam Pēterim Stučkam. Viņa lielizmēra portrets pie Daugavas daudzos izraisa smīnu, jo gleznā upe uzgleznota kā neliels strautiņš, bet pats P. Stučka – ar milzīgu torsu un salīdzinoši mazu galvu.

Stučka asociējas ar tipisku padomju laika telpu un likumsakarīgi, ka tieši Aizkrauklē padomju gados celtajā kultūras nama ēkā ilgi plānota un vairāku gadu laikā tapusi šim vēstures periodam veltītā ekspozīcija.

1990. gada 25. septembrī ar Latvijas Augstākās Padomes lēmumu Stučkas pilsēta ieguva nosaukumu Aizkraukle. Mūsdienās Aizkraukles pilsētu raksturo sauklis: Aizkraukle ir vieta, kur gaisma Daugavā dzimst!

– Inga Karpova

+ 3