“Lai tu būtu pret dzimušajiem vienaldzīgāka un uzklausot ārstu ieteikumu, laikam būtu prātīgāk piekrist ķeizargriezienam.
Romāns turpinājumos. 57.
“Lai tu būtu pret dzimušajiem vienaldzīgāka un uzklausot ārstu ieteikumu, laikam būtu prātīgāk piekrist ķeizargriezienam. Tā domā arī dakteris Lācis. Man faktiski viņš lūdza par to ar tevi runāt. Tā arī dvīņiem būšot mazāk komplikāciju.
“Nezinu gan. Man no operācijas ir bail. Ja nu es nepamostos?”
“To tu atstāj ārstu ziņā! Domāju, ka viss būs tik labi, cik vien var būt. Tu esi rets eksperiments, un ar tevi nekādā gadījumā nekas nedrīkst notikt. Pamodīsies no narkozes, un viss būs aiz muguras. Tikai rēta pār vēderu paliks. Tā arī pie pašreizējās ķirurģiskās tehnikas ir gandrīz nemanāma.”
“Visu grūtniecības laiku esmu gatavojusies no bērna – bērniem – atteikties kā tāda dzeguze. Agrāk man tas likās pieņemami. Es centos visu grūtniecības laiku sev iestāstīt, ka man ir tikai Rihards. Domās es viņu iznēsāju tikpat kā divreiz. Visas savas mātes jūtas es centos veltīt tikai viņam. Tas bija no mediķu un Kramiņu puses pārdomāts solis, ka es vai ik dienas biju kopā ar Rihardu. Tagad, kamēr vairs nedrīkstu sava resnuma dēļ ar dēlu tikties, mani grauž kaut kādi nesaprotami pārmetumi par visu, ko esmu darījusi. Izrādās, abi bērni manās miesās man nav nemaz tik vienaldzīgi. Ka es viņus mīlu, es nevaru teikt, bet tā nav vienaldzība. Man pat pilnīgi negaidīti radās zēniem vārdi: Aldis un Valdis. Diezin kādus liks Kramiņi? Iveta kādreiz ierunājās, ka es varētu būt krustmāte, kā to darot ārzemēs. Tas arī laikam nebūtu prātīgi. Man no domas par viņiem ir vienkārši jātiek vaļā. Kā to izdarīt, tas ir cits jautājums. Kā tu domā? Nav taču tādu zāļu? Būtu es to zinājusi toreiz, kad piekritu uz šo avantūru…”
“Nelaime ir tā, ka tu par daudz domā un esi par gudru, lai bez emocijām atteiktos. Taču tas ir jādara. Reiz un uz visiem laikiem jānogriež kā ar nazi. Jāaizmirst!”
Māsas vēl daudz runā par Riharda veiksmīgo dzīvi Lāču ģimenē, par viņa draudzību ar Artūru.
“Reizēm man liekas, ka tas ir mans lielākais ieguvums. Rihards savā agrīnajā dzīvē ir baudījis to, ko es nekad viņam nevarētu sniegt. Galvenais, ka arī tu visu laiku esi bijusi viņam blakus. Rihards ir izrādījies kā kāds likteņa izredzētais. Kā viņš reaģēs uz dzīves pārmaiņām, kad atkal ik dienas būšu viņam blakus? Protams, viņi ar Artūru satiksies, droši vien draudzēsies,” saka Vita.
