Gulbenietis Sergejs Žuravkovs šoruden, piedaloties kartupeļu novākšanas talkā kādā lauku saimniecībā Daukstu pagastā, vagā atrada kartupeļu cilvēciņu.
Gulbenietis Sergejs Žuravkovs šoruden, piedaloties kartupeļu novākšanas talkā kādā lauku saimniecībā Daukstu pagastā, vagā atrada kartupeļu cilvēciņu.
“Uzreiz sapratu, ka tas nav parasts kartupelis. Skaidri bija redzama kartupeļu vīriņa galva ar pamatīgu degunu un viesmīlīgā sirsnībā izplestas rokas,” saka Sergejs.
Pēc talkas saimnieki atvēlējuši izpalīgam līdzi ņemt divus maisus ar kartupeļiem. Tie visi bijuši prāvi sārtvaidži. Un starp tiem arī kartupeļu vīriņš. “Šo kundziņu uz pagrabu nemaz nenesu pie pārējiem “brāļiem”. Viņa vieta ir istabā, sekcijā, goda vietā. Lai dzīvo starp cilvēkiem un jarovizējas. Droši vien līdz pavasarim vīriņš būs no sārtvaidža kļuvis par zaļu rūķīti. Lai tikai audzē “ūsas” un “bārdu” jeb dzen asnus. Pavasarī atdošu viņu zemei, no kuras ir nācis, lai aug jauni dabas brīnumi,” saka Sergejs.
Viņš atklāj, ka kartupeļi ir viņa ikdienas maltītes sastāvdaļa. Puisim negaršo zupas. Netīk arī eksperimentēšana ar “otro maizi”. Vismīļāks ir vārīts vai cepts kartupelis kā piedeva otrajam ēdienam vai kā pati par sevi sātīga maltīte. Kas gan var būt garšīgāks par ceptiem kartupeļiem?!
